Foto: Raimonds Birkenfelds, no filmas publicitātes materiāliem
Patriotisks uzlādējums, aktieru ansambļa spēks, laikmets kā smacējošs stikla kupols un vismaz trīs realitātes režisora Dzintara Dreiberga jaunajā spēlfilmā.
Sporta filmas tikpat kā nekad nav (tikai) par sportu, īpaši, ja runājam par spēles kino. Ne velti Baltijas kino (un teātris) pēdējos gados piedzīvojis sporta stāstu pieplūdumu. 2022. gada Ūves Mustanga filma Kalev ar Latvijas aktieriem Jēkabu Reini, Andri Keišu un Artūru Putniņu lomās, Baltijas filmu dienās augustā izrādītās Ignas Miškina aizrautīgās Dienvidu hronikas / Pietinia kronikas (2024) par amatieru regbija komandu, arī Regnāra Vaivara režisētā teātra izrāde, jeb, kā lasāms Liepājas teātra mājaslapā, „dokumentāls varoņeposs” Latviešu raķetes (2024), kas Spēlmaņu naktī saņēma balvu kā lielās formas gada izrāde.
Domājot par filmu Tīklā. TTT leģendas dzimšana, pārlasu Kino Rakstos Viļa Lācīša recenziju „Kalev” un citas basketbola filmas Baltijā, kur savelkamas tik daudzas paralēles ar Dreiberga filmas elementiem. Filmas Kalev notikumi gan noris jau 1991. gadā, tomēr Lācītis tāpat min “nošļurkušās padomju celtnes un problēmas ar stāvēšanu nebeidzamā rindā uz dzīvokli, žiguļi un moskviči, pelēkās, tizlās drēbes…” un īpaši nacionālo jautājumu: “ārzemēs spēlēt viņi vēl netiek, bet šaipus dzelzs priekškaram, pret pārējām (vēl pagaidām) padomju republikām, sportistiem neļauj spēlēt tautas balss, kas draud apsaukāt par nodevējiem un komunistu kolaboracionistiem”. Laikmeta ziņā tuvāka filmas Tīklā. TTT leģendas dzimšana stāstam ir izrāde Latviešu raķetes, kur notikumi koncentrēti “20. gadsimta 80. gados, kad inženieris un kamaniņu sporta treneris Rolands Upatnieks pilnīgi tukšā vietā (PSRS un Latvijā šāda sporta veida vēl nebija) radīja PSRS izlasi, kurā 95 procenti bija latvieši”.
Dreiberga filmas centrālā ass ir pirmā komandas TTT kapteine Dzidra Uztupe-Karamiševa (lomā Agnese Budovska), caur kuras tēlu tiek vēstītas gan sporta norises, ieskaitot mūsdienu skatītāja prātam tik absurdu uzstādījumu kā “drosme uzvarēt pat tos, kurus uzveikt nedrīkst”, gan politiskais fons, kas vērpts ap TTT komandas spēlētāju nacionālo piederību un ģimeņu likteņiem. Filmas notikumi koncentrēti piecdesmito gadu otrajā pusē, sešdesmito sākumā, kad tolaik jau padomju varas okupētajā Latvijā top sieviešu basketbola komanda TTT, kas drīz vien kļūs par Eiropas un pasaules basketbola fenomenu.
Filmā kā mozaīkā saliekas sabiedrības portrets un vēsturiskā situācija, kādā uzauga TTT spēlētājas, un šķiet neticami, ka šāda komanda vispār varēja tapt. Vides kolorītu iezīmē basketbolistu “politiskā padomdevēja” Paula Strazda (Artūrs Skrastiņš) komentārs par 50 tūkstošiem iebraucēju Latvijā no citām PSRS republikām ik gadu, tas mazliet samocīti vizualizēts komunistisko svētku gājiena laikā – kāda sieviete raksturīgajā krusteniski sietajā slāvu galvas lakatā uzbrūk gājiena dalībniekiem, vicinot skrejlapu, kur iebraucējiem tiek solīts dzīvoklis un darbs. Partijas sapulcē izskan ideja pārdēvēt Rīgu par Gagarinu… Pie mājas dežurē čekas auto… Latviešu ģimenes mīt pagrabtelpās vai saspiedušies mazmazītiņā dzīvoklīti ar visam ēkas stāvam kopējām labierīcībām… Šādas epizodes velkas aizvien stingrākā cilpā ap galveno varoni, basketbolisti Dzidru, veidojot klaustrofobisku stikla kupola efektu. Dzidrai ir vīrs, dedzīgais rallija braucējs Aleksandrs jeb Sandris (Jēkabs Reinis), ir sports, galu galā ir pat dzīvoklis, bet katru no šiem elementiem pavada drošības komitejas redzīgā acs. Sports – vispirms lai palīdzētu vissavienības komandai, pēc tam – lai pieskatītu sportistes no ģimenēm ar pretpadomju vēsturi, vīrs – lai neaizbēgtu starptautiskajos braucienos.
Dzidras dzīve tikai daļēji pieder viņai pašai, un šo atklāsmi sportiste piedzīvo jau visai agri.
Filmai Tīklā. TTT leģendas dzimšana var pārmest pārmēru jūsmu, iekrāsojot nacionālo izpausmju uzplaiksnījumus padomju ikdienā un masu skatos, kas izskatās drīzāk kā no Andreja Ēķa filmu bezbēdīgā kino visuma nākuši, nevis Dvēseļu puteņa majestātiskuma apgaroti. Tomēr režīma tumšo lappušu atveidojums liek noticēt vairāk, lietojot mazāk norises vietu, mazāk personāžu un mazāk vārdu, – dialogi, kas noris starp Dzidru un Pauli Strazdu (Artūrs Skrastiņš šajā lomā vēlreiz neapšaubāmi apliecina savu vēsturiskās drāmas kinoaktiera potenciālu) un VDK pārstāvi, filmas Volandu, kura lomā redzams izcils Artūrs Smoļjaņinovs, ir vienlaikus gan lakoniski, gan jēgietilpīgi.
Tāpat kā iepriekšējai Dreiberga filmai, arī šai mūziku radījusi Lolita Ritmanis, tomēr pieeja bijusi atšķirīga – Dvēseļu putenī filmas skaņu celiņš bija pilntiesīgs un izteikti dramatisks filmas personāžs, radot niansētu emocionālo pieredzi, jaunajā filmā mūzika drīzāk kā komentārs seko notikumiem līdzi, neiznākot pašmērķīgi priekšplānā.
Filmas vizuālais risinājums un sižetiskais ritums gan atpaliek no mūzikas viendabīgumā un plūdumā. Ir nošķiramas vismaz trīs filmas realitātes. Viena – klasiskas vēsturiskās drāmas estētikā iegulošā pirmspadomju Latvija, lakoniski ietverta vienā pagalmā un pagrabiņā, kur vēlāk tiek iemitināta Dzidra ar māti, pazemes telpu īpaši smagnēju darot tajā satilpinātajām pirmskara mēbelēm, šujmašīnai, gleznām un sīklietiņām. Otra realitāte ir padomju ikdiena – rutinēta, neglīta, krītainās krāsās, vienādās sporta formās, halātos, lakatiņos. Un trešā ir sporta spēļu epizodes – labi izgaismotas, dinamiski filmētas, operatoram Valdim Celmiņam ieguldot titānisku darbu basketbola laukumā, vienā elpā ar sportistēm izskrienot līdzi visas spēles. Šīm ainām piemīt pārliecinoša, suverēna filmiskā kvalitāte, kas varbūt pat pārspēj iepriekšminētās.
Filmas mākslinieku un kostīmu mākslinieku darbs šoreiz dažādām epizodēm ticis ar atšķirīgu rūpību veidots. Kaut vai attiecībā uz vienu no filmas vizuālajiem kodiem, baltām kedām, kuras mazā Dzidra sirsnīgi mīda pēc zaudējuma spēlē ar brāli. Lai gan Converse gumijas apavu uzņēmums Masačūsetsā pirmos basketbola spēlei paredzētos apavus ar auduma virspusi un gumijas zoli sāka ražot jau 1908. gadā, maz ticams, ka līdz Otrā pasaules kara laikam Latvijas jaunieši ikdienā skraidātu ar tik sniegbaltiem un mūsdienīga dizaina Chuck Taylor All-Stars veida sporta apaviem. Lai mulsumu vairotu, sekojošā epizodē jau pieaugusī Dzidra auj kājās cita dizaina kedas, kas tomēr varbūt jāuztver kā no brāļa mantotas, jo acīmredzami nes simbolisku slodzi. Brīdi vēlāk skatītājs ierauga, ka kedu iekšzoli rotā uzraksts “Quadrat / Made in Latvia”, tātad tās varētu būt ražojis pirmskara uzņēmums Baltijas Indijas gumijas kompānija “Kvadrāts”, kuru 1940. gadā nacionalizēja un pārdēvēja par Sarkano kvadrātu. Būtu netaisni no spēles kino pieprasīt pārlieku rūpīgu vēsturisko detaļu precizitātes ievērošanu, tomēr tik nozīmīgai lietai kā apavu pārim, kurš iemieso gan sapni par spēli, gan brāļa zaudējumu, un vēlāk atkal sapni par atkalsatikšanos, būtu noderējusi lielāka vērība.
Līdzīgas pārdomas rodas, redzot Dzidras un Sandra jauno dzīvokli, kas izskatās jau sirsnīgi nodzīvots un ar apdegušu plīti. Lai gan vispārzināms, cik zema nereti bija padomju celtniecības kvalitāte, tas nepaskaidro nolietojuma pēdas. Un visbeidzot man jādomā par sportistu viesnīcas istabiņas interjeru Brazīlijā, kurš neatbilst ne koloniālajam mantojumam, ne arī 50.-60. gadu mijas modes tendencēm, drīzāk divtūkstošo sākumā visur redzētam, bezpersoniskam neoklasicisma uzlējumam.
Atsvaram tomēr jāsaka – dažādu tekstilu, kostīmu, interjeru detalizācija citās epizodēs pārliecina. Te būtiski minēt filmas autoru izvēli blakus inscenētajām epizodēm iemontēt arī atbilstošus unikālus dokumentālos kadrus. Piemēram, no jau minētā komunistisko svētku gājiena, kurā TTT basketbolistes uz braucošās platformas met bumbu grozā, tērpušās garajos treniņtērpos ar platām biksēm. Vēlāk, jau inscenētajā filmas materiālā, aktrises trenējas zālē neticami precīzi rekonstruētos tērpos ar tām pašām platajām, pie potītēm savilktajām biksēm.
Netiešais, bet arī ne tik tālais karš acīmredzot ir uzvedinājis filmas autorus uz patriotiskām noskaņām, un kas gan vēl vairāk vieno sabiedrību kā sporta spēles. (Varbūt vēl dziesmu svētki, bet šāda filma mums jau ir.) Pārlieku centīgs patriotisms kinematogrāfijā gan bieži sāk sist pa bīstamiem reģistriem, izskanot nacionālisma un pat propagandas notīm, – lai gan kinematogrāfiski izcili, tomēr ideoloģiski bīstami uzlādēti sporta notikumu atainojumi 20. gadsimta kinovēsturē nebūs ilgi jāmeklē. Tomēr
Dvēseļu puteņa režisora Dzintara Dreiberga jaunā filma Tīklā. TTT leģendas dzimšana nekļūst par plakātisku propagandu,
lai arī pietiekami brīvā improvizācija dažādu vēsturisku notikumu atainošanā raisīs vēsturnieku diskusijas un iedzīvinās dažādas leģendas jaunu skatītāju prātos, kurus vēstures zināšanas tikai viegli skārušas.
Tomēr kopumā filmas Tīklā. TTT leģendas dzimšana radītajā iespaidā ne mazas kļūmītes, nedz arī neīstenotas iespējas nebūs tās, kas izvirzīsies priekšplānā, jo šī noteikti ir aktieru ansambļa filma ar Agnesi Budovsku centrā – apbrīnojama ir viņas iekausēšanās spēlētājas tēlā ar tērauda apņēmību un nedzīstošām skumjām skatienā. Vienlīdz saistoša ir gan kaķa un peles spēle starp Dzidru un VDK pirmrindniekiem, gan basketbola komandas iekšējā dinamika, Dzidras un jaunā talanta Skaidrītes (Evelīna Otto) sāncensība, arī nospriegotās attiecības ar Maskavas sportistēm, pusšņācienos, pusgrūdienos paustas, un vēl jau arī Dzidras ģimenes līnija, kurā it kā satiekas pagātne (Rēzija Kalniņa Dzidras mammas lomā), tagadne (Dzidras un Sandra ģimene) un iztēlotā vai arī paralēlā nākotne – brālis ārzemēs.
Lielākā Dzintara Dreiberga filmas vērtība, iespējams, ir tik sāpīgais atgādinājums par to, cik melīgā pasaulē bijis jādzīvo mūsu vecākiem un vecvecākiem. Cik sāpīgi vecākiem noraudzīties, kā pēckara bērnus indoktrinē skolās un lēnām izplēn brīvās sabiedrības vērtības. Un, kamēr kādam skatītājam šī filma būs sporta drāma par TTT komandas starptautisko uzvaras gājienu, citam – spilgts atgādinājums par neaptverami lielo skaitu padomju okupācijas salauztu likteņu.
