Nesen “Facebook” publicētais dzīvnieku aizstāvības projekta “Zootēka” ieraksts par Svētā Huberta svētkiem Skaistkalnes katoļu baznīcā izraisījis plašas diskusijas un sašutumu par to, vai tiešām mūsdienu Latvijā ir vieta viduslaiku tradīcijai, kurā dievnamā pie altāra tiek nests svaigi nomedīts dzīvnieks. Kamēr daļa komentētāju atklāti pauž nepatiku un šoku par redzēto, citi steidz Svētā Huberta svētkus aizstāvēt kā senas tradīcijas turpinājumu. Ko par notikušo saka paši mednieki un Skaistkalnes draudzes prāvests Andrejs Mediņš, un vai tiešām šādi svētki joprojām tiek svinēti daudzviet Eiropā un citur pasaulē?
3. novembrī Skaistkalnes Romas katoļu baznīcā notika Svētā Huberta – mednieku aizbildņa – svētku dievkalpojums. Kā raksta žurnāls “Medības“, dievnamā uz izgreznotām nestuvēm svinīgi ienests nomedītais briedis, bet sprediķi svētkos teicis Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Pēc dievkalpojuma pie baznīcas tikuši svētīti mednieku suņi un viņu saimnieki, savukārt svinības noslēgušās ar lielā katlā vārītu medījuma zupu un ceptu sivēnu.
Reakcijas uz publiskotajiem attēliem ir dažādas. Dzīvnieku aizstāvības platforma “Zootēka” notikušo raksturo kā “burtiski reliģisku festivālu, kura centrā ir upurēts dzīvnieks un dzīvnieku nonāvēšanas glorificēšana, bet Bībele piesaukta kā pamatojums”, kā arī norāda, ka sabiedrībā, kas aizvien augstāk vērtē mūsdienīgu, racionāli un zinātniski pamatotu dabas un dzīvnieku aizsardzību, diez vai šāds notikums vairo ticību, ka tā ir prioritāte arī medniecībai.
Daļa komentētāju sociālajos medijos piekrīt šai kritikai, runājot par “brutālu slepkavības svētīšanu” un to, ka redzētais esot “trakāk nekā viduslaikos”. Piemēram, kāda “”Facebook” lietotāja pauda viedokli – ir ļoti žēl dzīvnieka, kuru nogalināja šī cirka dēļ.
Citi gan to uzskata par pavisam normālu tradīcijas turpinājumu un norāda, ka tā ir sena tradīcija. Arī pats žurnāls “Medības” iestājās svinētāju pusē, komentējot zem “Zootēka” publikācijas: “Tāpat kā Ziemassvētki, Lieldienas, kas ir principā pagānu svētki, Mārtiņi, Jāņi un viss pārējais. Nevajag būt morālajiem divkošiem! Šo briedi nomedīja tāpēc, ka ir noteikts limita un ZM (Zemkopības ministrija – aut.), LVM (“Latvijas valsts meži” – aut.) prasa, lai mednieki samazina briežu populāciju uz pusi, par Zootēka praktiski nesaka neko. Tā vietā tikai spodrina savas spalvas un izliekas gudrāki nekā patiesībā ir. Kāpēc Jūs neprotestējat pie LVM un ZM, prasot lai tiek saglabāta esošā staltbriežu populācija? Šobrīd mednieki ir vienīgie, kas pret to iebilst, un tas viss atskan kā tukšā mucā. Mēs esam ļoti vīlušies Zootēka prioritātēs!”
Mednieku patrons
Svētais Huberts (latīņu Hubertus) dzīvojis ap 656.–727. gadu. Viņš bija franku aristokrāts un kaislīgs mednieks, kurš vēlāk kļuva par pirmo Ljēžas bīskapu. Tradicionāli Hubertu sauc par “Ardēnu apustuli”, jo viņš kristianizēja Ardēnu mežainos apgabalus, kas atrodas mūsdienu Beļģijas un Francijas teritorijā.
Leģenda stāsta, ka Lielajā piektdienā, dodoties medībās, Huberts ieraudzījis staltbriedi ar spožu krucifiksu starp ragiem. Šis redzējums viņu satricinājis: viņš atteicies no izlaidīgas dzīves, nodevies ticībai un vēlāk kļuvis par bīskapu. Tāpēc Huberts kristīgajā tradīcijā kļuvis par mednieku, medību suņu, mežstrādnieku un vispār “meža ļaužu” patronu.
Romas katoļu liturģiskajā kalendārā Svētā Huberta piemiņas diena ir 3. novembris. Vēsturiski tiek uzskatīts, ka šis datums saistīts nevis ar viņa nāves dienu, bet gan ar relikviju pārvešanu 825. gadā, kad Huberta mirstīgās atliekas no Ljēžas pārveda uz benediktiešu abatiju Ardēnas pilsētiņā.
Ilgu laiku – līdz pat 19.–20. gadsimtam – cilvēki uzskatīja, ka ar īpašiem rituāliem un Svētā Huberta aizbildniecību var pasargāt cilvēkus un dzīvniekus no trakumsērgas.
Tieši tas, ka Huberts tiek uzskatīts par suņu un citu dzīvnieku aizbildni, vienlaikus pats agrāk bijis dedzīgs mednieks, padarīja viņu par mednieku patronu. Sākotnēji tā bija reģionāla svētā godināšana Beļģijā, kas vēlāk izplatījās Nīderlandē un Vācijā, bet 17. gadsimtā īpaši iedzīvojās arī mūsdienu Čehijas teritorijā.
“Tā notiek visur”
Portāls “Delfi” sazinājās ar svētku organizatoru, priesteri Andreju Mediņu, kurš uzsvēra, ka šī jau esot trešā reize, kad Latvijā tiek rīkotas šādas Svētā Huberta svinības. “Vai tad jūs par to pirmo reizi dzirdat? Ja cilvēki ir bauru tauta, lai viņi ņemas, bet visā pasaulē tā svin un visur tā notiek. Ierakstiet “YouTube” “Svētā Huberta svētki” un tad redzēsiet – tūlīt arī Lietuvā tā nesīs iekšā, būs svētības, viss pārējais,” sacīja Mediņš, bet sniegt plašāku komentāru priesteris attiecās.
Savukārt Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs portālam “Lasi.lv” norādījis: “Medniekiem Dievs ir uzticējis rūpes par dabu. Tas ir teikts Svētajos Rakstos. Piemēram, kad vilki savairojas mežonīgos daudzumos un sāk plēst mājlopus, to skaits ir jāierobežo. Es novēlu medniekiem, lai viņi sargā savu sirdi tīru no netikumiem, no naida un varaskāres. Mednieku misija ir rūpēties, lai zeme un dzīvā radība tiktu kopta un sargāta, un lai dabā būtu līdzsvars.”
Latvijas Mednieku asociācija (LATMA) savā tīmekļvietnē publicējusi skaidrojumu uz sabiedrībā izskanējušo sašutumu. Tajā norādīts, ka katoļu baznīcas oficiālajā liturģijā patiešām nav paredzēta īpaša kārtība vai rituāls, kas aprakstītu nomedīta brieža ienešanu baznīcā, kā arī suņu vai mednieku svētīšanu tieši Svētā Huberta svētku laikā. Vienlaikus asociācija uzsver, ka šādas tradīcijas pastāv tautas dievbijības un mednieku kultūras līmenī, īpaši Viduseiropā – Polijā, Vācijā, Čehijā, Slovākijā, Austrijā – un arī dažviet Latvijā.
“Tādēļ arī šodien nav nekas ārkārtējs, ja mednieki savā dievkalpojumā pienes to, kas viņiem ir – svaigu medījumu, ko pēc tam notiesā paši, vai kas tiek nodots draudzei, kura to izdala tālāk tiem, kam tas nepieciešams,” skaidrots asociācijas publikācijā.
“Delfi” uzrunāja arī Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošo pētnieku Aigaru Lielbārdi. Viņš norādīja, ka pašlaik vēl veic padziļinātu notikuma izpēti, tāpēc detalizēti komentāri šobrīd būtu pāragri un varētu ietekmēt turpmāko komunikāciju ar respondentiem.
Kas ir Svētā Huberta svinības?
Patiešām arī mūsdienās Eiropā ir tradīcija 3. novembrī atzīmēt Svētā Huberta dienu. Daudzviet šī diena simboliski tiek uzskatīta arī par medību sezonas sākumu. Šajā dienā notiek īpaši dievkalpojumi – Svētā Huberta mises –, kuru laikā svētību saņem mednieki, zirgi un medību suņi, bet ērģeļu vietā baznīcā nereti skan medību tauras. Beļģijā dažviet cep arī īpašu Svētā Huberta maizi. Šādas svinības notiek arī, piemēram, Francijā, Vācijā un Polijā: dažviet tās pārtop lielos medību klubu pasākumos ar īpašām medībām un medību suņu un ekipējuma parādēm.
Parasti Svētā Huberta dievkalpojumos pie altāra nes maizi, vīnu un lauku labumus, baznīcu izrotā ar meža zaļumiem un ragiem, skan medību tauru mūzika, tiek svētīti mednieki, suņi un zirgi. Tomēr atsevišķos reģionos izveidojusies paraža Svētā Huberta dienā baznīcā ienest jau nomedītu dzīvnieku vai vismaz tā trofeju un nolikt altāra tuvumā kā simbolisku “pateicības upuri”.
Arvien biežāk pašas baznīcas mudina izmantot tikai trofejas un nepieļaut nomedītu dzīvnieku ķermeņu nešanu pie altāra, jo arī citviet pasaulē šādi rituāli nereti tiek uztverti kā “slepkavības glorificēšana”. Tāpēc šāda prakse dažviet tiek arvien biežāk apstrīdēta, un vairākās draudzēs no nomedītu dzīvnieku ķermeņu nešanas baznīcā atsakās.
Seko “Delfi” arī Instagram un YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit