Viņš nenoliedz, ka SEPLP brīžiem diemžēl tiešām valdīja, “maigi izsakoties, ļoti saspringta gaisotne”, kam par iemeslu, pēc Sikšņa teiktā, galvenokārt bija tas, ka pirmajā padomes sastāvā bija ievēlēti trīs profesionālās pieredzes, zināšanu un nozares izpratnes ziņā ļoti atšķirīgi, savos uzskatos brīžiem pilnīgi pretēji, bet savā statusā teju līdzvērtīgi cilvēki, un personīgo ambīciju līmenis nereti pārsniedza pieļaujamo. “Arī visa veida ārējais, tostarp politiskais, spiediens bija neatslābstošs,” piebilst Siksnis.
Kādreizējais SEPLP vadītājs atzīst, ka daudzi mediju darbinieki negribēja ar apvienošanu saistītās pārmaiņas, politiķi un lēmumu pieņēmēji lielākoties “bija aizkaitināti par mūsu uzstājību cīņā par lielāku finansējumu”. “Tam visam pāri klājās nepārejoši centieni ietekmēt mediju redakcionālo neatkarību,” apgalvo Siksnis.
Viņš norāda, ka, esot šādā situācijā pirmo reizi, noteikti ne vienmēr izvēlējies pareizāko rīcību, un ir lietas, ko ar šodienas pieredzi Siksnis darītu citādi. “Tomēr ar pilnu pārliecību varu apgalvot, ka tika izdarīts viss iespējamais, lai aizsargātu un stiprinātu mūsu atbildībā esošos sabiedriskos medijus, un tajā ir ļoti liels mans personīgais ieguldījums,” uzsver Siksnis.
Viņaprāt, ja SEPLP priekšsēdētāja amatā būtu kāds cits ar lielāku vēlmi “audzināt” savus padotos un izpildīt publiskajā telpā dzirdamās prasības “beidzot ieviest kārtību”, SEPLP ne reizi vien būtu pieņemti tādi lēmumi, kas gan Latvijas Radio un Latvijas Televīziju, gan abu uzņēmumu vadītājus nostādītu daudz apdraudētākās situācijās.