Mūsdienu ģeopolitiskajā ainavā brīvības saglabāšana vairs nav tikai ideja, tā ir praktiska nepieciešamība. 2025. gada NATO samitā Hāgā dalībvalstis pieņēma jaunus plānus aizsardzības politikas veidošanai. Latvijas Radio raidījums “(ne)Diplomātiskās pusdienas” skaidro, vai NATO dalībvalstu jaunā apņemšanās ir pietiekama, lai veidotu kolektīvo aizsardzību mainīgajā (ne)drošības vidē.

NATO līdz šim ambiciozākais mērķis – 5% no IKP aizsardzībai

NATO jaunā vienošanās paredz ļoti ambiciozu mērķi, proti, tuvākās desmitgades laikā aizsardzībai atvēlēt 5 % no IKP. Tas ir ievērojams lēciens no līdzšinējās 2 % vadlīnijas, kuru pat šobrīd nespēj izpildīt astoņas no 32 dalībvalstīm.

3,5 % no šī mērķa būs jānovirza tiešajiem militārajiem izdevumiem, konkrētāk, bruņotajiem spēkiem, ekipējumam un bruņojumam. Savukārt 1,5 % var tikt ieguldīti plašākā drošības kategorijā. Šī sadaļa ir definēta ļoti plaši, ļaujot valstīm to izmantot arī aktivitātēm, kas tikai netieši saistītas ar aizsardzību. Piemēram, kritiskās infrastruktūras aizsardzībai, kiberdrošībai, civilās aizsardzības un noturības stiprināšanai, inovāciju attīstībai un aizsardzības industrijas kapacitātes palielināšanai.

Valstīm būs jāiesniedz ikgadēji plāni ar skaidru un ticamu grafiku, kā šis mērķis tiks sasniegts. Un ap 2029. gadu NATO izvērtēs, vai apņemšanās tiek īstenota, nevis tikai aprakstīta uz papīra.

Jaunā NATO apņemšanās nozīmē, ka Eiropa pāriet no “miera laika ekonomikas” uz “drošības ekonomiku”.

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā NATO ir mainījusi pieeju no krīzes gaidīšanas stratēģijas uz spēku mobilizēšanu un spēju veidošanu pirms krīzes, piemēram, austrumu flangā izvietojot pastāvīgāku militāro klātbūtni un tehniku un izveidojot daudz lielākus munīcijas krājumus.

Baltijas valstis darbojas pilnā sparā

Baltijas valstis ģeogrāfiski atrodas līdzās agresīvam kaimiņam. Trīs Krievijas kaimiņvalstis zina, ka ienaidnieka atturēšana ir lētāka par okupāciju.

Baltijas valstis un Polija vienmēr ir bijušas starp tām, kas mudina pārējās NATO dalībvalstis domāt nopietni, un tagad Eiropa beidzot to ir sākusi darīt.

2025. gadā Latvija aizsardzībai paredzējusi 2,2 miljardus eiro, un būtiska šī finansējuma daļa, proti, 448,3 miljoni eiro, tiek novirzīta valsts drošības stiprināšanai, paredzot ne tikai lielākas aizsardzības spējas, bet arī ekonomisku ieguvumu un industrijas attīstību.

Latvija būs viena no pirmajām NATO valstīm, kas faktiski sasniegs 5 % mērķi.

Saskaņā ar NATO metodoloģiju 2026. gadā Latvijas aizsardzības finansējums sasniegs 4,9 % no IKP, 2027. gadā – 5 % un 2028. gadā – 4,9 %.

Eiropa nesteidzas palielināt aizsardzības budžetu

Latvija ne tikai runā par ieguldījumiem drošībā, bet arī plānoto apņemas īstenot. Lai gan Baltijā šādas apņemšanās ir drošības pamats, citur Eiropā par tempa un mēroga ilgtspējību domā pavisam citādi.

Šobrīd NATO dalībvalstis no Eiropas aizsardzībai vidēji velta aptuveni 1,8 % no IKP jeb ap 325 miljardiem eiro gadā.

Pieaugums līdz 5 % nozīmētu finansējuma apjoma trīskāršošanu, sasniedzot vairāk nekā 900 miljardus eiro gadā.

Tas būtiski palielinātu atturēšanas spējas un militāro gatavību, taču praktiskā īstenošana ir sarežģīta un potenciāli riskanta.

Galvenais izaicinājums ir fiskālā slodze. Daudzas Eiropas valstis jau šobrīd ir pakļautas ievērojamam budžeta spiedienam un augošu parāda apkalpošanas izmaksu slogam. Piemēram, Lielbritānijā parāda procentu maksājumi jau ir kļuvuši par otru lielāko budžeta pozīciju pēc veselības aprūpes.

Līdzīga situācija ir arī eirozonā. Lai finansētu papildu aizsardzības investīcijas, Eiropas Komisija ir būtiski mīkstinājusi fiskālās disciplīnas prasības un ieviesusi īpašus aizsardzības aizņēmumu instrumentus 150 miljardu eiro apmērā, kas kombinācijā ar valstu aizņēmumiem var sasniegt līdz pat 800 miljardiem eiro tuvāko gadu laikā. Tas vienlaikus rada jautājumu par ilgtspēju un sabiedrības uzticību, jo aizsardzības izdevumu pieaugums nevar notikt, ja tiek apdraudēta iekšpolitiskā stabilitāte.

Aizsardzības tēriņi ir nepieciešami, tomēr tie nerada līdzīgu ekonomisko atdevi kā investīcijas izglītībā, pētniecībā vai civilajās tehnoloģijās, proti, raķete angārā neveicina produktivitāti.

Tādēļ vairāki Eiropas eksperti un politiķi runā par nepieciešamību rast līdzsvaru, konkrētāk, garantēt drošību, neapdraudot sociālos un ekonomiskos mērķus.

Mērķa īstenošanu ietekmē arī politiskie un sociālie riski

Vēl viens būtisks faktors ir aizsardzības industrijas kapacitāte. Mūsdienu militārām vajadzībām, tostarp dronu sistēmām, pretgaisa aizsardzībai, elektroniskai karadarbībai, mākslīgajam intelektam, loģistikai un munīcijai, nepieciešams kvalificēts darbaspēks, ražošanas līnijas un tehnoloģiskā attīstība. Šīs jaudas attīstīšanai nepieciešams laiks.

Eiropas sabiedrība pēdējos gados ir pieredzējusi augstu inflāciju, dzīves dārdzības kāpumu un plašākas sociālās spriedzes. Ja sabiedrība sajutīs, ka aizsardzības finansējuma kāpums notiek uz sociālo pakalpojumu vai izglītības rēķina, var pieaugt populisms un politiskā polarizācija.

Iekšējā nestabilitāte ir tikpat bīstama kā ārējie draudi — tā var graut sabiedrības noturību pret dezinformāciju un palielināt radikalizāciju un demokrātijas eroziju.

Šis scenārijs daudzās valstīs jau piepildās. Viens no iemesliem, kas to veicina, ir arī dažāda tēriņu klasifikācija.

Vairākas valstis, pārvarot budžeta ierobežojumus, cenšas pārklasificēt infrastruktūras projektus, ostu attīstību, ceļu modernizāciju vai digitālo tīklu stiprināšanu kā “militārās mobilitātes” vai “drošības” izdevumus. Formāli tas būs atbilstoši NATO vadlīnijām, tomēr pastāv risks, ka daļa līdzekļu tiks izlietoti neefektīvi, ja nebūs skaidras kontroles sistēmas un stratēģiskās prioritātes noteikšanas.

Lai noskaidrotu, kāpēc Spānija neatbalsta aizsardzības izdevumu palielināšanu līdz 5 % no IKP, raidījums vērsās pie Barselonā esošā starptautisko attiecību pētniecības centra CIDOB vecākā pētnieka Viktora Burgueta Vidāla.

Spānija neatbalsta jauno mērķi gan teorētisku apsvērumu, gan praktisku ierobežojumu dēļ. Pirmkārt, Spānijas valdība uzskata, ka tas ir nepamatoti. Noteikt patvaļīgu kritēriju, piemēram, 5 %no IKP militārajiem izdevumiem, un tad domāt, kā šo skaitli sasniegt.

Patiesībā NATO darbojas citādi. Dalībvalstis vispirms uzņemas saistības attiecībā uz organizācijas spējām. Šā gada jūnijā Spānija un NATO vienojās par jauniem spēju mērķiem, tostarp par pretgaisa un pretraķešu aizsardzības stiprināšanu, pretdronu sistēmu uzlabošanu, elektroniskā kaujas aprīkojuma iegādi, armijas apmācības programmu pabeigšanu un satelītu pakalpojumu nodrošināšanu. NATO ģenerālsekretārs Marks Rute lēš, ka tam būs nepieciešami 3,5 % no Spānijas IKP, savukārt Spānijas valdība paredz tikai 2,1 %.

Lai iegūtu šīs iespējas, ir arī praktiski apsvērumi, kāpēc Spānija atsakās no šiem 5 % no IKP. Pirmkārt, Eiropas militārā ražošana jau darbojas ar pilnu jaudu, un, lai gan Spānijas aizsardzības rūpniecība paplašinās un konsolidējas, īstermiņā tai ir maz iespēju uzņemties jaunus projektus. ASV prezidents Donalds Tramps ļoti labi zina, ka Eiropas Savienība nevar ātri palielināt savu ražošanas apjomu. Tāpēc viņa centieni panākt, lai aizsardzības izdevumi būtu 5 % no aizsardzības izdevumiem, ir vērsti uz to, lai veicinātu lielākus iepirkumus no ASV. Savukārt Spānija atbalsta Eiropas Savienības stratēģiskās autonomijas palielināšanu un uzskata, ka dārgu amerikāņu ieroču iegāde neatbalsta šo mērķi.

Vēl viena praktiska problēma ir tā, ka Spānijā ir nestabila koalīcija. Koalīcijas partneris ir kreisā partija, kas iebilst pret militāro izdevumu palielināšanu, un arī vairāki parlamenta sabiedrotie no reģionālajām partijām ir pret līdzekļu palielināšanu militārām vajadzībām. Spānijas ekonomiskā situācija ir salīdzinoši laba – tai ir strauja izaugsme, taču arī augošs budžeta deficīts un parāds. Tāpēc nestabilā valdība nespēj pieņemt jaunu budžetu. Pedro Sančesam (Spānijas premjerministram) trūkst gan politiskās gribas, gan atbalsta militāro izdevumu palielināšanai virs 2 %. Arī vairākas Eiropas valstis, tostarp Itālija un Francija, uzskata, ka piešķirt 5 % no IKP aizsardzībai nav reāli ekonomisku ierobežojumu un ar tiem saistīto politisko seku dēļ.

NATO jāveido gudra drošības politika, ne tikai jāpalielina budžeta izdevumi

Mērķa skeptiķi uzsver, ka investīcijām jābūt mērķtiecīgām, stratēģiskām un sociāli ilgtspējīgām, lai aizsardzība stiprinātu ne tikai militārās kapacitātes, bet arī demokrātiju, ekonomiku un sabiedrības noturību.

“Mēs nedrīkstam tērēt pārāk daudz un pārāk ātri,” raksta domnīcas “Eiropas Ārlietu padomes” vecākais pētnieks Niks Vitnijs.

Tas ir jautājums par gudru drošības politiku, nevis vienkārši procenta skaitli budžetā. Jaunais NATO mērķis nav mazs solis, jo tā izpildei būs jāpārveido Eiropas drošības modeli un jāpielāgojas laikmetam, kurā miers vairs nav pašsaprotama garantija, bet tā nodrošināšanai ir jāpieliek smags darbs un pūles.

Latvija šajā stāstā nebūt nav pasīvs spēlētājs.

Latvija ir piemērs tam, kā maza demokrātiska valsts var domāt stratēģiski, ieguldīt nākotnē un būt priekšgalā procesā, kas veidos Eiropas drošību nākamajām desmitgadēm.

Drošība ir ne tikai bruņojums. Tā ir ekonomika, sabiedrība, uzticēšanās un spēja saglabāt mieru valsts iekšienē, kamēr pasaule mainās ārpusē. Tajā pašā laikā ir svarīgi, lai sabiedrotie pildītu savu apņemšanos, tādējādi nodrošinot kolektīvās aizsardzības kapacitātes stiprināšanu.

Neparastas idejas aizsardzībai: no slēpēm ekipējumā līdz treniņiem videospēlēs

Aizsardzības industrijā saplūst tehnoloģijas, radošums un absurda humora izjūta. Dažas militārās tehnoloģijas šķiet aizgūtas no zinātniskās fantastikas. ASV bruņotie spēki testē četrkājainus robotus mīnu lauku izpētei un bāzu patrulēšanai. Šie “robotu suņi” spēj pārvietoties grūti sasniedzamās zonās, nēsāt sensorus un sargāt perimetru.

Somijā joprojām armijas ekipējumā ir slēpes un zāģis. Jo pat 21. gadsimtā valstī, kur ziema var būt gan priekšrocība, gan apgrūtinājums, izdzīvošanas prasmes ir taktiska svarīgas. Modernās dronu spējas un labu šķēru komplekts mugursomā nav pretruna, bet gan elastība.

Dienvidkoreja izmanto simulācijas un videospēļu vidi militārām mācībām. Dienvidkorejā ir uzauguši pasaules e-sporta čempionu paaudze, kura tagad kļūst par taktiskās domāšanas un rīkošanās resursu.

Igaunija, kur NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs un kiberkomandas partneri trenējas, regulāri izmanto spēļu vidi kiberdrošības sacensībām. Tā nav tikai vienkārša videospēles “Counter-Strike” lietošana, bet drīzāk digitāls karadarbības treniņš, kur jauniešu prasmēm spēlēt ir pavisam reāla drošības vērtība.

Savukārt Japāna pierāda, ka inovācija reizēm nav tikai par ieročiem, bet arī par cilvēku ķermeni. Tur karavīriem tiek izstrādātas lauka formas ar integrētu vēdināšanas sistēmu, lai saglabātu veiktspēju karstā klimatā.

Militāro inovāciju vēsturē mēdz parādīties idejas, kuras šķiet ļoti neparastas. Piemēram, Norvēģija Aukstā kara laikā mēģināja maskēt govis, lai padarītu tās mazāk pamanāmas padomju izlūklidmašīnām.

Rezultātā, govis tika maskētas zaļā krāsā, tomēr tās palika dzīvas. Šādi gadījumi parādās militārajās anekdotēs un reizēm pat folklorā. Tomēr vēsturnieki nav atraduši oficiālus dokumentus par šādu taktiku, tādēļ tas, visticamāk, ir mīts. Bet mīti dzīvo tikai tur, kur ideja šķiet pietiekami ticama.

Militārā joma nav tikai par spēku. Tā ir par iztēli, elastību, spēju redzēt nākamo soli un dažkārt par spēju adaptēties. Runājot par NATO mērķiem un aizsardzības finansējumu, dažkārt priekšplānā izvirzās tikai cipari un procenti. Taču aiz tiem slēpjas pati būtība — brīvība ir jāsargā. Tā nav garantija, tā ir atbildība.