Mūžībā aizgājis Liepājas teātra ilggadējais aktieris un dziedātājs Gunārs Borgs
Ar dziļām skumjām jāziņo, ka 81. dzīves gadā mūžībā devies talantīgais Liepājas teātra aktieris un muzikālo uzvedumu vadošais solists Gunārs Borgs. Viņa aiziešana ir jūtams zaudējums Latvijas teātra mākslai un kultūrai kopumā. Gunāra Borga spilgtā personība un daudzpusīgais talants sējis prieku un emocijas daudzās skatītāju sirdīs vairāk nekā pusgadsimta garumā.
Daudzpusīgais talants un sākums Liepājas teātrī
Gunārs Borgs dzimis 1944. gada 11. janvārī Liepājā, muzikālā vidē, kas neapšaubāmi iespaidoja viņa turpmāko karjeru. Viņa vecāki bija Liepājas teātra kora mākslinieki, radot pamatu dziļai mīlestībai pret mūziku un skatuvi jau no agras bērnības. Jau sešu gadu vecumā Gunārs pirmo reizi kāpa uz skatuves, atveidojot Serjožas lomu izrādē “Anna Kareņina”, un šī pieredze iespaidoja viņu uz mūžu, atceroties aktrises Lilitas Bērziņas asaras uz savas sejas. Vēlāk, pusaudža gados, viņš jau strādāja Liepājas teātrī par skatuves strādnieku un spēlēja nelielās epizodēs.
Gunārs Borgs ir absolvējis Liepājas Mūzikas vidusskolas pūšamo instrumentu nodaļu pie Pāvila Korsaka (1969) un Liepājas teātra 1. studiju (1971). Savas profesionālās gaitas Liepājas teātrī viņš uzsāka 1969. gadā un kļuva par nenoliedzami spilgtu muzikālo uzvedumu vadošo solistu. Viņa skanīgā balss un skatuves harizma valdzināja skatītājus gadu desmitiem.
Nozīmīgākās lomas un radošais mantojums
Gunāra Borga skatuves karjera Liepājas teātrī ilga vairāk nekā 50 gadus, un viņa radošais mantojums ir bagāts un daudzveidīgs. Starp viņa nozīmīgākajām lomām jāmin Johana Štrausa dēla atveidojums izrādē “Vīnes valsis” (1969), Pinkertona loma Džakomo Pučīni operā “Čo-čo-Sana” (1973) un fon Traps R. Rodžersa mūziklā “Mūzikas skaņas” (1993). Viņš ar lielu talantu un dvēselisku piepildījumu atveidojis arī Šamplatro F. Ervē “Šķelmīgā jaunkundze” (1974), Frediju F. Lova “Mana skaistā lēdija” (1977), Gēti F. Lehāra “Dzejnieka mīla” (1983), Māri A. Jansona “Gundega” (1994) un Karamello J. Štrausa “Nakts Venēcijā” (1996).
Tomēr par vienu no Gunāra Borga mūža lomām, ko viņš ar īpašu mīlestību un aizrautību spēlēja veselus 25 gadus, kļuva Joskes loma R. Blaumaņa komēdijā “Skroderdienas Silmačos”. Šī loma, kā arī daudzas citas, apliecina Borga spēju iejusties dažādos tēlos, sniedzot skatītājiem gan sirds siltumu, gan patiesu prieku.
Gunārs Borgs nebija tikai aktieris, bet arī talantīgs dziedātājs. Viņš bieži darbojās kā solists dažādos koncertuzvedumos, piemēram, “Mīlas dziesma” (1973), “Jaungada nakts pilī” (1978), “Mūžam dzīvā operete” (1982), “Un atkal zilā vakarā” (1985), “Kad zāle bija zaļāka, debesis augstākas” (1990). Īpaši spilgti viņa talants izpaudās ansamblī “Desmit kungi no Liepājas teātra” (1991), kas kļuva par zīmolu Atmodas gados un simbolizēja vīrišķību un patriotisma garu. Gunārs Borgs bija viena no šī ansambļa skanīgākajām balsīm, un viņa aiziešana ir sāpīgs zaudējums arī šai leģendārajai grupai.
Atmiņas un mantojuma saglabāšana
Gunārs Borgs nekad nav baidījies no nāves, jo viņš jutās nodzīvojis pilnvērtīgu un bagātu dzīvi. Viņš vienmēr uzsvēra, ka jebkura loma un jebkura muzikālā izrāde bija viņam ļoti mīļa, parādot dziļu cieņu pret savu profesiju un katru uz skatuves radīto tēlu. Pat tad, kad pietrūka dramatiska spēka, viņš prata izlīdzēties ar savu skatuves šarmu un lielisko humora izjūtu, padarot katru savu uzstāšanos neaizmirstamu.
Viņš bija pazīstams ar savu aktīvo dzīvesveidu, bieži pārvietojoties ar velosipēdu pat pēdējos dzīves gados. Viņa dzīve nebija vienmēr gluda – piedzīvoti arī smagi brīži, piemēram, mātes zaudējums. Taču viņš vienmēr prata saskatīt dzīves skaistumu un piepildījumu.
Liepājas teātris un visa Latvijas kultūras sabiedrība ar dziļu sēru piemin Gunāru Borgu. Viņa talants, skatuves sniegums un unikālā balss paliks mūsu atmiņā uz mūžu. Šī ir liela zaudējuma diena, taču viņa radošais mantojums dzīvos turpmākās paaudzēs, iedvesmojot un priecējot.