“Ar tādu attieksmi un retoriku mēs nevis cenšamies būt vienā laivā, bet drīzāk to iztīrīt no visa citādā. Tā darot, laiva kļūs aizvien tukšāka – tik ekstravagantu izšķērdību mēs atļauties nevaram,” minēja Grants.
Arhibīskaps savā uzrunā sacīja, ka Jēzus kā vispārzināmu patiesību konstatē, ka sevī sašķelts cilvēks, sašķeltas ģimenes un sašķelta valsts nevar pastāvēt. Viņš uzsvēra, ka tā kļūstam uzņēmīgāki pret dezinformāciju, vieglāk pakļaujamies panikai un nespējam pašorganizēties ārkārtas situācijās.
“Šķelšanās nekad nav nevainīga vai neitrāla. Par to priecājas tikai ienaidnieks,” viņš piebilda.
Grants sprieda, ka mēs topam pārbaudīti mūsu spējā būt kopā vienā laivā, ko saucam par mūsu Latviju. “Lai arī mums ir gājis un iet visādi, mēs šajā pārbaudījumā vēl neesam izkrituši. Mēs varam mācīties un turpināt citādi,” atzīmēja Grants.
Arhibīskaps akcentēja, lai šodien atbildētu uz jautājumu “Kurš ir mans tuvākais?”, katram sev ir jāvaicā: “Ko es izvēlos redzēt? Cilvēku vai ideoloģiju?”
Ne mazāk svarīgi ir jautāt: “Vai esmu gatavs pietuvoties tam, kam sāp, un sajust līdzjūtību?” norādīja Grants.
Viņš sacīja, ka tuvākais nav tas, kurš ir līdzīgs vai patīk, bet tas, kam vajadzīga palīdzība. Tas nav par asinsradniecību, sociālo slāni vai kopīgām domām – tuvākais ir attieksme, ko nav nepieciešams definēt, bet ir nepieciešams atrast, viņš skaidroja.
“Tas var būt svešs bērns, kurš piedzīvojis vardarbību ģimenē vai skolā, jaunietis, kas sociālo mediju pasaulē cīnās ar identitātes un piederības jautājumiem, pieaugušais, kas nonācis atkarībās, zaudējis darbu, bankrotējis biznesā vai kapitulējis ģimenes dzīvē, vai vientuļš, slimību nomocīts seniors,” pieminēja arhibīskaps.