Pāvests Leons XIV aicina Holivudas zvaigznes stiprināt cerību caur kino
Vatikānā, sestdien, 2025. gada 15. novembrī, notika nozīmīga tikšanās, kuras laikā Romas Katoļu baznīcas galva, pāvests Leons XIV, uzrunāja Holivudas spožākās zvaigznes un citas prominentas personības. Pasākums, kas pulcēja kinoindustrijas profesionāļus no visas pasaules, tika veltīts kino mākslas nozīmei mūsdienu sabiedrībā un tās spējai iedvesmot un stiprināt cilvēku dzīvēs. Sarunas centrā bija aicinājums kino veidotājiem nezaudēt ticību šim medijam, jo īpaši laikā, kad tiek novērots “satraucošs kino noriets” un kinoteātru apmeklētības kritums.
Kino kā cerības un dvēseles spogulis
Pāvests Leons XIV uzsvēra, ka kino ir daudz vairāk nekā vienkārši “kustīgie attēli” – tas ir “cerības rosināšana kustībā”. Viņš norādīja, ka filmu skatīšanās iešana uz kino ir kā slieksnis uz jaunu izpratni, kurā tumsa un klusums ļauj “redzei kļūt asākai, sirdij atvērties un prātam kļūt atvērtam lietām, ko vēl nav iztēlojušies”. Kino spēj “aizdedzināt dvēseles acis”, iedvesmojot skatītājus uzdrīkstēties saskatīt dziļākas realitātes un atklāt sevī tieksmi pēc bezgalības. Viņš salīdzināja kino ar “tautas mākslu visskaistākajā nozīmē”, kas ir pieejama un paredzēta visiem, nevis tikai izklaides nolūkos. Tas spēj ne tikai iepriecināt, bet arī izaicināt, likt aizdomāties un piedāvāt telpu pārdomām, palīdzot cilvēkiem aplūkot savas dzīves sarežģītību ar jaunām acīm un atrast cerību, kas ir būtiska pilnvērtīgai eksistencei.
Izaicinājums digitālās pasaules virspusībai
Mūsdienu digitālās informācijas pārbagātības laikmetā, kurā ekrāni ir nemitīgi ieslēgti, pāvests aicināja kino neatkāpties no savas būtības. Viņš brīdināja par algoritmu loģiku, kas mēdz atkārtot jau esošos “panākumus”, savukārt māksla, tai skaitā kino, spēj “atklāt to, kas ir iespējams”. Kino, būdams “vēl jauna, sapņaina un nedaudz nemierīga mākslas forma”, ir spējīgs atspoguļot dzīves lielumu un trauslumu, un pat attēlot ilgas pēc bezgalības. Pāvests uzsvēra, ka autentisks kino nevis vienkārši “konsolē, bet izaicina”, palīdzot cilvēkiem artikulēt jautājumus, kas mīt viņu sirdīs, un dažkārt pat izsaukt asaras, kuras nezināja, ka vajadzīgas. Šī māksla spēj sniegt vērtīgu perspektīvu uz cilvēka garīgo piedzīvojumu, piedāvājot “sensoru ceļojumu, kurā gaisma caurver tumsu un vārdi satiekas ar klusumu”.
“Kino nav tikai kustīgie attēli – tas rada cerību kustībā!”
Kino kā kopienas sirds un marginalizēto balsu nesējs
Pāvests Leons XIV īpaši uzsvēra kinoteātru kā “kopienu sirdspukstu” nozīmi, brīdinot par to pašreizējo “satraucošo norietu”. Viņš aicināja cilvēkus “apdzīvot šīs telpas”, kas veicina pilsētas dzīvīgumu. Kino, pēc pāvesta domām, ir spējīgs pieskarties tiem, kuri meklē ne tikai izklaidi, bet arī “nozīmi, taisnīgumu un skaistumu”. Viņš aicināja kino profesionāļus izmantot savu mediju, lai dotu balsi marginalizētām grupām un stāstiem, nebaidoties “konfrontēt pasaules brūces” – vardarbību, nabadzību, izsalkumu, vientulību un citas problēmas. Pāvests uzsvēra, ka “labs kino nevis ekspluatē sāpes, bet atzīst un izzina tās”, kļūstot par “cerības darbnīcu”. Viņš arī slavēja kino veidošanas procesu kā “kolektīvu pasākumu, kurā neviens nav pašpietiekams”, izceļot sadarbības nozīmi.
Dāvanas un iemīļotākās filmas
Tikšanās laikā režisors Spaiks Lī pāvestam dāvināja basketbola kluba “New York Knicks” kreklu ar uzrakstu “Pope Leo” un numuru 14, savukārt aktrise Keita Blanšeta pasniedza rokassprādzi. Pirms pasākuma pāvests Leons XIV atklāja arī savas četras iemīļotākās filmas: “It’s a Wonderful Life” (1946), “The Sound of Music” (1965), “Ordinary People” (1980) un itāļu drāmu “Life Is Beautiful” (1997), demonstrējot savu atzinību par stāstiem, kas pēta cilvēka dzīves dziļumu un vērtības.
Kultūras mantojuma saglabāšana un izaicinājumi
Pāvests arī atzina, ka mūsdienās kino saskaras ar nopietniem izaicinājumiem, tostarp kinoteātru slēgšanu un filmu pieaugošo pieejamību tiešsaistes platformās. Viņš mudināja neaizmirst par “lēnīgumu, klusumu un atšķirību”, kas ir būtiskas dziļākai stāstījumu attīstībai, un aicināja aizstāvēt šīs vērtības. Šī tikšanās Vatikānā pasvītroja kino kā spēcīgu kultūras, dialoga un cilvēcisko vērtību veicināšanas instrumentu, īpaši laikā, kad sabiedrībai ir nepieciešama cerība un dziļāka izpratne par sevi un pasauli apkārt.