Brīvības pieminekļa tapšana – ceļš no idejas līdz nacionālajam simbolam
Pirms deviņdesmit gadiem, 1935. gada 18. novembrī, Rīgā ar grandiozu svinīgumu tika atklāts Brīvības piemineklis – nacionālās neatkarības un tautas vienotības simbols, kas kopš tā laika ir kļuvis par neatsveramu Latvijas identitātes daļu. Šī monumentālā celtne, kas rotā Rīgas ainavu, ir ne tikai arhitektūras un mākslas šedevrs, bet arī liecība par latviešu tautas neatlaidību, vēlmi pēc brīvības un spēju apvienoties kopīgam mērķim. Aicinām ieskatīties vēsturiskos fotoattēlos un izsekot šī unikālā pieminekļa tapšanas gaitai, kas sākās daudzus gadus pirms tā atklāšanas.
Ieceres dzimšana un konkursu virpulī
Doma par pieminekļa celšanu, kas godinātu Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušos karavīrus, radās jau 1922. gadā, kad toreizējais Latvijas Ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics ierosināja izveidot “piemiņas stabu” Rīgas centrā. Šī iecere drīzumā pārtapa plašākā projektā, un 1923. gadā tika izsludināts pirmais metu konkurss Brīvības pieminekļa izveidei. Toreiz vēl netika dots precīzs pieminekļa nosaukums, taču jau konkursa noteikumos parādījās termins “Brīvības piemineklis”.
Tomēr ceļš līdz idejai kļūt par akmeni bija garš un mijklais. Lai gan tika rīkoti vairāki metu konkursi – 1922., 1923./1924., 1925. un 1929./1930. gadā – neviens no iesniegtajiem darbiem nespēja pilnībā apmierināt žūrijas komisiju prasības. Šie septiņi gadi, kas pagāja konkursu starpā, raisīja arī asas diskusijas par pašu pieminekļa nepieciešamību un tā formu. Daži politiskie spēki, īpaši kreisā spārna partijas, iebilda pret jebkādu iepriekšējā laikmeta pagodināšanu jaunajā demokrātiskajā valstī, piedāvājot praktiskākas alternatīvas, piemēram, jaunu tiltu pār Daugavu ar piemiņas zīmēm vai jaunas ēkas Kara muzejam.
Šī ideju un ideālu sadursme padarīja pieminekļa tapšanu par patiesi tautas ceļu. Tikai 1927. gadā, dibinot no partijām neatkarīgu Brīvības pieminekļa komiteju, kas sadalījās 13 apriņķu komitejās, sākās organizētāks darbs pie projekta realizācijas. Šī komiteja kļuva par galveno institūciju, kas virzīja visus ar pieminekli saistītos jautājumus, tostarp aktīvu ziedojumu vākšanu visā Latvijā.
Kārļa Zāles vīzija un tautas atbalsts
Izšķirošais brīdis pieminekļa tapšanā pienāca 1930. gadā, kad noslēdzās pēdējais metu konkurss. No 32 iesniegtajiem darbiem par labāko tika atzīts tēlnieka Kārļa Zāles projekts ar nosaukumu “Mirdzi kā zvaigzne”. Zāles vīzija par pieminekli, kas būtu “saprotams visiem un visos laikos”, ieguva tautas sirdis. Viņa radītais projekts apvienoja vērienīgu arhitektūru ar dziļu simbolisko nozīmi, atspoguļojot Latvijas vēsturi, kultūru un tautas neatlaidīgo tieksmi pēc brīvības.
Pieminekļa celtniecības finansēšana balstījās uz tautas dāsnumu. Tika izplatītas ziedojumu zīmes dažādās vērtībās, un atsaucība bija patiešām apbrīnojama. Kopumā tika saziedoti aptuveni trīs miljoni latu – summa, kas apliecināja visas tautas vienotību un vēlmi iemūžināt savu brīvības ideālu akmenī. Šis plašais tautas atbalsts padarīja Brīvības pieminekli par īstu tautas celtni, kas simbolizēja ne tikai valsts neatkarību, bet arī tās iedzīvotāju spēju mobilizēties un īstenot kopīgu sapni.
No pamatakmens līdz atklāšanai: četru gadu smagais darbs
1931. gada 18. novembrī, Latvijas neatkarības proklamēšanas gadadienā, svinīgā ceremonijā tika likts Brīvības pieminekļa pamatakmens. Tas iezīmēja darba sākumu grandiozai būvniecības kampaņai, kas ilga nepilnus četrus gadus. Šajā laikā tika veikts milzīgs darbs – akmeņu laušana un apstrāde, skulptūru kalšana, metāla detaļu izgatavošana un monumenta montāža. Tiek lēsts, ka vien akmeņu apstrādei tika patērētas vairāk nekā 308 000 darba stundu.
Pieminekļa celtniecībai tika izmantoti vairāki pasaules klasē atzīti materiāli: Somijas sārtais un pelēkais granīts, kā arī Itālijas gaišpelēkais travertīns. Šie materiāli tika rūpīgi izvēlēti, lai nodrošinātu pieminekļa ilgmūžību un monumentalitāti. Pats Brīvības tēls, kas veidots no vara skārda, tika kalts Zviedrijā slavenā metālkalēja R. Mīrsmēdena vadībā, pieaicinot arī latviešu speciālistus. Zvaigznes virs Brīvības galvas tika apzeltītas, nodrošinot to spožumu un iespaidīgumu.
Arhitektonisko vadību projekta realizācijā veica Ernests Štālbergs, kurš rūpējās par visas konstrukcijas harmonisku attīstību. Celtniecības procesā piedalījās daudzi talantīgi tēlnieki, akmeņkaļi un metālkalēji, kas ar savu meistarību un centību padarīja Kārļa Zāles vīziju par realitāti.
Atklāšanas svētki un pieminekļa nozīme tautai
1935. gada 18. novembrī, Latvijas Republikas 17. gadadienā, Brīvības piemineklis tika svinīgi atklāts. Šī diena kļuva par visas tautas svētkiem, pulcējot tūkstošiem cilvēku, goda viesus, valsts un sabiedrisko organizāciju pārstāvjus, kā arī Latvijas armijas karavīrus. Ceremoniju ievadīja baznīcu zvanu skaņas, tad uzrunu teica toreizējais Valsts prezidents Alberts Kviesis, novēlot piemineklim ilgu mūžu, sakot: „Spožās, mirdzošās Latvijas zvaigznes, lai ceļ un nes uz augšu mūs, mūsu dzīvi, mūsu valsti, mūsu Latviju pretim Saulei, pretim zvaigznēm, pretim mūžībai.” Arhibīskaps Teodors Grīnbergs iesvētīja pieminekli, skanēja Latvijas himna un patriotiskas dziesmas. Svinības turpinājās ar armijas parādi un kara aviācijas pārlidojumu, bet vakarā Rīga mirdzēja svētku iluminācijā.
Brīvības piemineklis nav tikai akmens un metāls; tas ir dzīvs simbols, kas laika gaitā ir apliecinājis savu nozīmīgumu. Okupācijas gados tas kļuva par apspiestības un pretošanās simbolu, un 1987. gadā pie tā notika pirmā pret padomju varu vērstā demonstrācija. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas piemineklis atkal ieņēma savu patieso vietu kā tautas vienotības, neatkarības un Latvijas valstiskuma simbols. Šobrīd tas joprojām ir vieta, kur godināt Latvijas valsts dibināšanas gadadienu, nolikt ziedus un pieminēt tautai nozīmīgus notikumus.
Šo 90 gadu laikā Brīvības piemineklis ir ne tikai kļuvis par Rīgas pilsētas neatņemamu sastāvdaļu, bet arī par dvēseles spoguli, kas atspoguļo latviešu tautas vēsturi, tās cīņas, cerības un nemirstīgo brīvības alkas.