Liene atzīst, ka atgriešanās šajā projektā nebija vienkārši nākamā sezona, bet jauna pieredze ar citu skatījumu.
“Man pauze bija ļoti nepieciešama,” viņa saka, atbildot uz jautājumu, kā bija atgriezties pēc ilgāka pārtraukuma. “Tas nebija Ērkšķu dēļ. Man vienkārši likās, ka vajag atelpu, lai saprastu, ko vēlos darīt un no kā ir jāatsakās.
Atgriežoties ir pavisam cita jauda un līdzdalības līmenis. Cits skatījums uz visu projektu.”
Ērkšķu dalībniecēm ir ļoti smagi stāsti, un būt līdzās, nesaplūstot ar viņu sāpēm, ir prasme, kas Lienei nākusi tikai ar laiku.
Liene Stepena un Jānis Bukums Foto: Kaspars Dobrovoļskis
“Tas man bija jāmācās,” viņa atzīst. “Jāatrod iekšējais līdzsvars starp empātiju un robežām. Un ne tikai šajā projektā, bet arī ikdienā, strādājot ar pacientiem. Esmu fizioterapeite, iedziļinājos otra cilvēka dzīvē un līdzpārdzīvoju. Vajadzēja laiku, lai saprastu, ka tādā veidā uzņemos par daudz.
Ērkšķu sezonās atskārtu, ka esmu ļoti pieķērusies kādai no meitenēm, gribas palīdzēt, arī palīdzēju, bet tad sapratu, ka viņa tam nav gatava. Viņa vēl nespēj pieņemt palīdzību, nespēj mainīties. Tad piedzīvoju arī dusmas – kā var nesaprast?