Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvo Alvja Hermaņa iestudējums “Ābeļziedi upē”
Rīgā, 2025. gada 25. novembrī – Mākslas baudītājiem Jaunais Rīgas teātris (JRT) atvēris durvis uz satriecošu jaunumu – režisora Alvja Hermaņa iestudējumu “Ābeļziedi upē”. Šī izrāde ir ne tikai jauns mākslas notikums, bet arī dziļš tilts uz pagātni, jo tā veidota kā turpinājums Aivara Freimaņa 1974. gada leģendārajai filmai “Ābols upē”. Šī unikālā uzveduma pirmizrāde notika aizvadītajā otrdienā, pulcējot kuflu skatītāju zāli, kas apliecina interesi par iestudējumiem, kas spēj vienlaikus savaldzināt ar mūsdienu mākslas valodu un pieskarties Latvijas kultūras mantojumam.
Atgriešanās pie saknēm: Stāsts par Zaķusalu
Izrāde “Ābeļziedi upē” ir rūpīgi veidota, balstoties uz Zaķusalas bijušo iedzīvotāju personiskajām atmiņām un senām fotogrāfijām. Tā nav tikai pagātnes rekonstrukcija, bet gan mūsdienās notiekošs stāsts, kas caur Zaķusalas likteni atklāj plašākas metaforas. Režisors Alvis Hermanis pats izrādi dēvē par kodētu vēstījumu par “latviešu Atlantīdu” – vietu, kas reiz ziedēja un plauka, bet tika izpostīta industriālās attīstības un vēsturisko pārmaiņu dēļ. Šis stāsts par zaudēto paradīzi, par cilvēku likteņiem, kas neatgriezeniski mainījušies, uzrunā ar savu poētisko un emocionālo dziļumu. Filma “Ābols upē” jau savulaik bija novatorisks darbs, apvienojot dokumentālā un spēlfilmas elementus, un nu teātra valodā šī sākotnējā ideja ir guvusi jaunu, aizkustinošu atspulgu.
Varoņu atgriešanās un laika metafiltrā
Īpašu gaisotni izrādei piešķir aktieris Ivars Kalniņš, kurš atgriežas uz JRT skatuves, atveidojot tēlu, kas pazīstams no filmas “Ābols upē”. Šoreiz viņa varonis Janka saskaras ar savu pagātni pēc 50 gadiem, un viņu joprojām vieno ģitārspēle un neatkārtojamais personības šarms. Tomēr tagad Zaķusalas krastus viņš var izstaigāt vien atmiņās. Tiekoties ar jaunās paaudzes aktrisi Agati Kristu, kas atveido izrādes otru galveno varoni, tiek radīta fascinējoša saspēle starp dažādām paaudzēm un laikiem. Šī radošā apvienošanās, kurā reāli stāsti mijas ar leģendām un metaforām, rada izrādei skaisti smeldzīgu atmosfēru, kas spēj aizkustināt, rosināt dziļas pārdomas un arī izsaukt sirsnīgu smaidu.
Mākslas un vēstures dialogs
Alvis Hermanis un dramaturģe Margarita Zieda radījuši uzvedumu, kas ir kā veltījums Zaķusalas unikālajai vēsturei un tās cilvēkiem, kuri tur dzīvoja paaudžu paaudzēs. Laikā, kad tika būvēts Salu tilts un televīzijas komplekss, šī idilliskā vide tika neatgriezeniski izpostīta. Izrāde ne tikai atgādina par šo zaudējumu, bet arī liek aizdomāties par progresa cenu un to, cik daudz mēs esam gatavi upurēt vārda “attīstība”. Kā jautā pats Ivars Kalniņš – vai mēs vēlētos atgriezt iepriekšējo Zaķusalu, ja tas nozīmētu atteikšanos no mūsdienu infrastruktūras? Šis filozofiskais jautājums, kas caurvij izrādi, padara “Ābeļziedus upē” par daudzslāņainu mākslas darbu, kas rezonē ar skatītāju sirdīm un prātiem. Izrādes vizuālais noformējums, ko veidojis scenogrāfs Alvis Hermanis un gaismu mākslinieks Lauris Johansons, kā arī video dizainers Mārtiņš Grauds, papildina poētisko stāstījumu, radot telpu, kas vienlaikus ir gan reāla, gan metaforiska.
Cerība uz nākotni nozaudētajā paradīzē
Kā stāsta režisors Alvis Hermanis, izrādes nosaukums “Ābeļziedi upē” ir saistīts ar metaforisku kroņa stāstu. Senos laikos Zaķusalā katrā dārzā zēla ābeles. Kad sala tika nopostīta, viens no saimniekiem, izmisumā, nocirta savas ābeles. Taču, kad pavasarī zaķsalnieki ieradās apraudzīt savu bijušo mājvietu, viņi atklāja, ka nocirstās ābeles bija pilnas ar ziediem. Šis stāsts simbolizē dzīvotspēku un cerību, kas spēj uzplaukt pat visgrūtākajos apstākļos. “Ābeļziedi upē” piedāvā ne tikai atskatīties uz pagātni, bet arī meklēt spēku un iedvesmu nākotnei, jo, kā uzskata režisors, tieši šeit, šajā “latviešu Atlantīdā”, var sākt būvēt ideālu nākotnes Latviju – tādu, kurā dzīvo drosmīgi cilvēki, kuru fantāzija un labie nodomi spēj pārsteigt.