Izrāde «Slepkavība Austrumu ekspresī» – dziļāka analīze par vainu un taisnīgumu
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī ir iestudēta Agatas Kristi detektīvromāna «Slepkavība Austrumu ekspresī» skatuves versija, ko veidojis Kens Ludvigs. Izrāde, kas veltīta detektīvžanra karalienes Agatas Kristi 135. jubilejai, ir režisores LAURAS (agrāk pazīstamas kā Laura Groza) jaunākais darbs, kas piedāvā ne tikai klasisku intrigu, bet arī dziļāku ieskatu cilvēka psiholoģijā un morāles dilemmās. Šis iestudējums, kas uz skatuves nonācis 2025. gadā, apliecina teātra vēlmi piesaistīt publiku ar populāriem sižetiem, vienlaikus sniedzot iespēju refleksijai par aktuāliem jautājumiem.
Kristi mantojums un mūsdienu interpretācija
Agatas Kristi romāns «Slepkavība Austrumu ekspresī» ir kļuvis par žanra ikonu, ko neskaitāmas reizes adaptēts gan kino, gan teātrī. Šajā iestudējumā Kena Ludviga dramatizējums samazina varoņu skaitu no romāna 17 līdz 12, tomēr tas neatsver personāžu daudzveidību un katra īpatnības. Režisore LAURA ir izvēlējusies interpretēt stāstu mūsdienīgā un emocionāli piesātinātā veidolā, uzdodot jautājumus par individuālās un kolektīvās atbildības robežām, par vainu un tās dažādajām izpausmēm. Viņa pati norāda: «Jo vainīgi, iespējams, ir visi – pat tad, ja patiesībā slepkavības veicējs ir tikai viens, galu galā katrs savu roku tam ir pielicis, jo domu spēks arī ir spēks.» Šī pieeja aicina skatītāju ne tikai sekot līdzi izmeklēšanai, bet arī pārdomāt paša morāles principus un taisnīguma meklējumus.
Vizualitāte un aktierdarbs: Greznība un psiholoģiskā dziļums
Izrādes vizuālais noformējums ir iespaidīgs. Scenogrāfes Sintijas Jēkabsones veidotais vilciena interjers Art Deco greznībā ir ne tikai vizuāli baudāms, bet arī funkcionāls, spējot pārtapt arī A klases viesnīcas telpā. Kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones radītie tērpi precīzi atspoguļo 20. gadsimta 20. gadu stilu un katra varoņa individuālo raksturu. Lai gan dažkārt parādās nelielas anahroniskas detaļas, piemēram, eleganto Ērķi Puaro kājās apautas modernās botas, kopumā tērpi veido spilgtu un pārliecinošu laikmeta ainu. Tomēr izrāde nav tikai vizuāli baudāma – tā iedziļinās arī psiholoģiskos aspektos. Kostīmu māksliniece Anna Heinriksone atklāj, ka katram varonim ir slēpta detaļa – kulons ar nogalinātās meitenes vārda pirmo burtu, kas simboliski vieno visus pasažierus un palīdz aktieriem uzturēt vienotu emocionālo noskaņu. Tādējādi izrāde piedāvā slāņainu pieredzi, kurā estētika savijas ar dziļāku saturu.
Ērķis Puaro – starp klasisko un mūsdienīgo
Šamils Hamatovs atveidotais Ērķis Puaro atšķiras no ierastā tēla, ko bieži vien raksturo kā snobisku un cimperlīgu. Šajā interpretācijā Puaro ir vairāk atturīgs, precīzs, tomēr arī cilvēcīgs, ar savām kaislībām un neapjukumu, sastopoties ar noziegumu. Viņa lēnā deja ar grāfieni Andriēnu, ko atveido Elīna Bartkeviča, piešķir tēlam juteklisku dimensiju, atklājot viņa cilvēcisko tuvības alkas. Tomēr daži kritiķi norāda, ka šajā Puaro tēlā ir par daudz «nevajadzīgas rosības», padarot viņu ikdienišķāku, bet ne vienmēr interesantāku nekā klasiskais prototips. Savukārt Veronika Plotņikova izceļas ar enerģisku un atraktīvu Amerikāņu kundzes Habardas lomu, piešķirot katram personāžam kādu spilgtu īpatnību. Kopumā aktieru ansamblis ir talantīgs un spējis radīt dzīvus un daudzpusīgus tēlus, kas papildina izrādes kopējo iespaidu.
Tehniskais izpildījums un diskusija par taisnīgumu
Tehniskais izpildījums ir rūpīgi pārdomāts. Kārļa Auziņa un Kaspara Kurdeko oriģinālmūzika, kā arī brāļu Ābeļu video un Oskara Pauliņa gaismas rada atmosfēru, kas seko Puaro atklāsmēm – no elegantas puskrēslas līdz žilbinošam spožumam. Lai gan izrāde ir vizuāli un tehniski iespaidīga, daži skatītāji ir izteikuši viedokli, ka detektīvsižetam trūkst spriedzes un satraukuma, ko bieži vien asociē ar šāda žanra darbiem. Tomēr, lai papildinātu māksliniecisko pieredzi, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris organizējis diskusiju «Kas ir tiesīgs spriest vistaisnāko tiesu – tiesu sistēma, indivīds, Dievs?», kas mudina skatītājus padziļināti pārdomāt izrādes sniegtos jautājumus par morāli un taisnīgumu. Šī diskusija liecina par teātra vēlmi ne tikai izklaidēt, bet arī rosināt intelektuālu dialogu un piedāvāt platformu svarīgām sabiedriskām tēmām.