Renārs intervijā stāsta, ka tad, kad Kristīne Garklāva piezvanīja un uzaicināja viņu piedalīties, Zeltiņš lūdza nedēļu padomāt. “Vajadzēja saprast, vai ģimene piekrīt un cik fiziski izturīgs esmu.”
Ar Olimpiskās komitejas fizioterapeita Oskara Urbanoviča palīdzību sapratis, ka tas ir iespējams un uzreiz sācis cītīgi trenēties. Pieņēmis lēmumu arī atteikties no alkohola.
Jautāts, vai Arktikā nebija bail no polārlāčiem, Renārs atbild apstiprinoši. “Polārās dienas laikā, kad turp devāmies, lāči ir izsalkuši un, smaržas vilināti, var mainīt ierastos maršrutus.”
Viņš turpina: “Ir bijis gadījums, kad kempingā, kur arī mēs nakšņojām, gids nebija aplicis elektrisko ganu un lācis saplosīja ar visu telti.
Tāpēc mums līdzi bija divi mednieki. Bet bažas palika.
Otras manas bažas bija par to, kā izturēšu. Arī tāpēc, ka esmu absolūts siltummīlis un neesmu pārgājienu cilvēks. Bet patiesība dzimst ārpus zonas, tad nāk atbildes. Teicu sev – Renār, tev ir jādodas pretī tam, kas nesniedz kaifu: vējš, laikapstākļu maiņa, gulēšana teltī…”
Uz jautājumu, kā bija atgriezties atpakaļ civilizācijā, Renārs atzīst: “Atgriešanās bija grūta. No arktiskā klusuma iekrist atpakaļ haosā. Visu laiku nāk lūzieni, tie mijas ar smiekliem, eksistenciālu pārvērtēšanu.
Pirmajās dienās bija ļoti, ļoti grūti – viss par skaļu, nevaru izturēt auto radio. Grūti tolerēt cilvēkus, gribas savā šūniņā.”
Pirmās četras sērijas ekspedīcijai “Ārpus zonas” jau skatāmas Go3.
Vairāk lasi žurnāla “Santa” 27. novembra numurā!