Kā kino valodā runā sentiments un simbolika? Šo jautājumu Latvijas Radio raidījumā “Kur kritiķiem nav vietas” pēta kino apskatnieki Dārta Ceriņa un Žulijens Nuhums Kulibali. Viņi padziļināti analizē divas ievērojamas jaunākās kinolentes: norvēģu režisora Joahima Trīra drāmu “Sentimentāla vērtība” un amerikāņu režisores Linnas Remzijas drosmīgo darbu “Mirsti, mana mīla”. Abas filmas, kas izpelnījušās ievērību Kannu kinofestivālā, piedāvā emocionāli piesātinātus stāstus par ģimenes sarežģītību, vēsturi un cilvēka iekšējo pasauli.
“Sentimentāla vērtība”: Ģimenes noslēpumu atsegšana
Joahima Trīra filma “Sentimentāla vērtība” (norvēģu: “Affeksjonsverdi”) ir ievērojama ar savu Grand Prix balvu Kannu kinofestivālā un tiek uzskatīta par potenciālu Oskara kandidāti. Filma pievēršas Borgu dinastijas vēsturei un mūsdienām, centrā liekot divas māsas, Noru un Agnesi, kuru dzīvēs atkal ienāk atsvešinātais tēvs, slavenais kinorežisors Gustavs Borgs. Trīrs, kurš pazīstams ar savu spēju veidot psiholoģiski dziļas drāmas, šoreiz pēta trauslās attiecības starp ģimenes locekļiem, kā arī teātra un kino pasaules aizkulises. Stellas Skarsgārda atveidotais Gustavs vēlas iemūžināt ģimenes vēsturi filmā, piedāvājot Norai, teātra aktrisei Renātes Reinsves atveidota, galveno lomu. Norai atsakoties, Gustavs lomu piešķir talantīgai Holivudas aktrisei, ko atveido Elle Faninga. Šis pavērsiens liek māsām ne tikai risināt sarežģītas attiecības ar tēvu, bet arī saskarties ar jaunas zvaigznes klātbūtni, kas atklāj negaidītus slāņus viņu dzīvēs. Filma lieliski savij kino industrijas ironiju ar dziļām pārdomām par ģimenes saišu nozīmi, atgādinot Ingmara Bergmanu un Felinī. Tās ansamblis, kurā iekļauti arī Inga Ibsdotera Lilleāsa un Stellan Skarsgård, sniedz spilgtus un patiesus sniegumus, apliecinot Trīra talantu veidot pasaules līmeņa kino.
“Sentimentāla vērtība” ir ne tikai intīms stāsts par ģimeni, atmiņām un mākslas spēku, bet arī apliecinājums tam, kā Norvēģija tiek atspoguļota laikmetīgā kino pasaules kartē. Filmas scenārijs, ko Trīrs radījis kopā ar Eskilu Vogt, izceļas ar niansētību un empātiju, savukārt aktierspēle, īpaši Renātes Reinsves, tiek vērtēta kā viena no spēcīgākajām režisora karjerā. Tā ir meistardarbs, kas izpētījis cilvēka stāvokļa dziļumus un uzrāda neaizietamos pagātnes smagumus.
“Mirsti, mana mīla”: Sievietes psihes tumšie meklējumi
Linnas Remzijas “Mirsti, mana mīla” (“Die My Love”) ir drosmīga psiholoģiska drāma, kas pēta jaunas mātes Grēsas (Dženifera Lorensa) psihiskās veselības pasliktināšanos pēc dzemdībām. Filma, kas balstīta uz Arianas Harvicas romānu, izpelnījusies gan pozitīvas kritiķu atsauksmes, gan polarizētas skatītāju reakcijas. Stāsta centrā ir Grēsas un viņas vīra Džeksona (Roberts Patinsons) attiecības, kuras sāk drupt kaislīgas mīlestības pārvēršoties apsēstībā, aizdomās un bīstamā mānijā. Grēsa, kura reiz sapņoja par rakstnieces karjeru, piedzīvo iracionālas garastāvokļa svārstības un uzmācīgas domas, kas saistītas ar Džeksona uzticību un viņu ģimenes pagātni. Filma ir vizuāli drosmīga un dziļi emocionāla, sapludinot tuvību, spriedzi un skaistumu, radot Grēsas dzīvi kā iekāres un haosa labirintu starp mīlestību un neprātu. Lorensas intensīvais atveidojums ir saņēmis atzinību, tostarp no pašas aktrises, kura atklājusi, ka šī loma bijusi ne tikai emocionāli ietilpīga, bet arī ļāvusi viņai sajust vairāk nekā jebkad agrāk. Viņa raksturo lomu kā mistisku un grūti izrunājamu, taču uzskata, ka tieši šādu pieredžu iemiesošana ir mākslas būtība.
Remzija, kura pazīstama ar savu drosmīgo pieeju kino, atveido Grēsas psihes vētru, kur Džeksons kļūst vairāk par liecinieku nekā partneri, un viņu māja pārtop par spriedzes pilnu slazdu. Filmas mūzika, ko iedvesmojis Niks Keivs un Mika Levi, pastiprina spriedzi un liek skatītājam iegrimt varoņu iekšējā pasaulē. Neskatoties uz to, ka daži skatītāji uzskata filmu par pārāk dalītu un grūti saprotamu, kritiķi slavē gan Lorensas drosmīgo sniegumu, gan Remzijas stilistisko virzienu. “Mirsti, mana mīla” tiek raksturota kā tumša, drosmīga un dziļi personiska atspoguļojums sievietes iekšējai cīņai, kur kaisle un haoss savijas kliedzienā.
Simbolisms un sentiments kino valodā
Abas filmas, “Sentimentāla vērtība” un “Mirsti, mana mīla”, demonstrē, kā kino valoda spēj attēlot dziļus sentimentus un sarežģītu simboliku. Trīra “Sentimentālā vērtība” izmanto ģimenes dinamiku un mākslas radīšanas procesu, lai pētītu atmiņu, zaudējumu un identitātes tēmas. Ģimenes māja, kas glabā vēstures un traumu nospiedumus, kļūst par simbolisku telpu, kurā atklājas paaudžu mantojums. Savukārt Remzijas “Mirsti, mana mīla” izmanto vizuālo valodu un intensīvu aktierspēli, lai attēlotu pēcdzemdību depresijas un psihotiskā stāvokļa radīto izolāciju un haosu. Filmas bieži vien nespēj sniegt mierinājumu vai skaistumu, radot sajūtu par nemitīgu nemieru un trauksmi, kas atspoguļo Grēsas iekšējo pasauli. Tā ir brīdinājums par to, kā nespēja runāt par tumšākām emocijām var novest pie izolācijas un sevis zaudēšanas.
Abi kinodarbi liecina par mūsdienu kino spēju izpētīt cilvēka psihes un attiecību sarežģītību ar inovatīviem un emocionāli piesātinātiem līdzekļiem. Tie ne tikai piedāvā aizraujošus stāstus, bet arī liek skatītājiem aizdomāties par savām jūtām, attiecībām un pasauli sev apkārt.