Eiropas klimata mērķi krīzes priekšā: vai enerģijas cenu drāma apturēs zaļo pāreju?
Eiropas centieni dekarbonizēt savu ekonomiku saskaras ar nopietniem šķēršļiem, ko rada astronomiskās elektrības cenas. Šī situēcija ne tikai kavē mājsaimniecību interesi par videi draudzīgām tehnoloģijām, bet arī grauj kontinentālo industriju konkurētspēju, brīdina eksperti. Lai gan Eiropas Savienība ir izvirzījusi ambiciozus mērķus transporta, apkures un smagās rūpniecības elektrifikācijai, progresa temps ir bēdīgi lēns.
Neskatoties uz dāsnajām subsīdijām un drosmīgajiem klimata mērķiem, prognozes liecina, ka līdz 2030. gadam Eiropa spēs elektrificēt vien 25% no kopējā enerģijas patēriņa, kas ir krietni zem nepieciešamajiem 32%, lai sasniegtu savas klimata saistības.
„Eiropa nonākusi grūtā situācijā,” norāda T. Fulops, vecākais akciju analītiķis Morningstar. „Lai gan tā uzņemas neproporcionāli lielu daļu globālajā cīņā pret klimata pārmaiņām, augstās elektrības cenas turpina kavēt progresu. Tehnoloģijas, piemēram, siltumsūkņi, daudzām mājsaimniecībām joprojām ir nepieejamas, bet enerģiju patērējošās nozares, kā ķīmija un tērauds, saskaras ar strukturālu konkurētspējas zaudējumu, salīdzinot ar ASV un Ķīnu.”
Rūpniecība cieš, mājsaimniecības kavējas
Elektrības cenas Eiropā joprojām ievērojami pārsniedz līdzīgās cenas Ķīnā un ASV. Šo atšķirību pastiprināja enerģijas tirgus satricinājumi pēc 2021. gada. Morningstar prognozē, ka ES elektrības patēriņa pieaugums no 2024. līdz 2030. gadam būs vien 1,1% saliktā gada pieauguma tempā – tas ir nedaudz virs pirms-Covid līmeņa, salīdzinot ar 1,4% ASV. Pastāvīgus faktorus, piemēram, tīkla nodevas un augsti nodokļi, visticamāk, turpinās uzturēt cenas augstas. Tas rada neērtības Eiropas tradicionālajām nozarēm un palēnina elektrifikācijas izplatību mājsaimniecībās, neskatoties uz politisko atbalstu, piemēram, ES plānoto izmešu tirdzniecības sistēmas paplašināšanu uz dzīvojamo telpu apkuri no 2027. gada.
Siltumsūkņu izvietošanas piemērs ilustrē šo izaicinājumu. Morningstar prognozē, ka līdz 2030. gadam ES kopumā tiks uzstādīti tikai 39 miljoni siltumsūkņu, kas ir krietni zem 60 miljonu mērķa. Iekšzemes elektrifikācijas īpatsvars pieaugs no 26% 2023. gadā līdz 28% līdz desmitgades beigām, nodrošinot CO₂ izmešu samazinājumu tikai par 1,7% gadā – tas ir lēnāk nekā iepriekšējā desmitgadē sasniegtais.
Datu centri un elektriskie transportlīdzekļi sniedz tikai nelielus ieguvumus
Datu centri kļūst par būtisku jaunas elektrības pieprasījuma avotu. Morningstar prognozē, ka to enerģijas patēriņš pieaugs par 15% gadā, sasniedzot 182 teravatstundas līdz 2030. gadam. Elektroenerģijas ražotāji, kas piedalās šajā tendencē, piemēram, Portugāles EDP, varētu gūt labumu, tāpat kā industriālie uzņēmumi kā Schneider Electric. Tomēr liela daļa mākslīgā intelekta modeļu apmācības un lieljaudas paplašināšanās, visticamāk, paliks ASV, kur zemākas elektroenerģijas cenas un augstāka skaitļošanas jauda ir pievilcīgāki faktori.
„Lai gan mēs prognozējam, ka akumulatoru elektrisko transportlīdzekļu pārdošanas apjoms Eiropā līdz 2030. gadam sasniegs 45% no kopējās auto tirdzniecības, transporta elektrifikācija Eiropā līdz 2030. gadam pieaugs tikai līdz 5%,” saka Fulops. Neto rezultātā CO₂ izmeši no autoceļu transporta līdz 2030. gadam samazināsies tikai par 5%.
Ķīmiskā rūpniecība sarūk, zaļā ūdeņraža ambīcijas izgaist
ES ķīmiskā rūpniecība, kas jau saskaras ar augstām enerģijas izmaksām, tuvāko piecu gadu laikā tiek prognozēta sarukums par 10%. Tikmēr Morningstar ir strauji samazinājis prognozes par zaļā ūdeņraža ražošanu, paredzot tikai 0,6 megatonnas līdz 2030. gadam – tas ir krietni zem ES 10 Mt mērķa. Augstās elektroenerģijas cenas padara zaļo ūdeņradi nekonkurētspējīgu vairumā dalībvalstu. Neskatoties uz to, Eiropas industriālie čempioni joprojām piedāvā selektīvas iespējas investoriem. Efektivitātes virzīti uzņēmumi ar plašām konkurētspējas priekšrocībām, piemēram, Atlas Copco, ir labi pozicionēti, lai gūtu labumu no ilgtermiņā augstām enerģijas cenām. Globālie ķīmiskās rūpniecības spēlētāji ar ekspozīciju ASV, piemēram, Dow, var gūt peļņu, ja Eiropa samazinās savu ķīmiskās produkcijas apjomu. Un Air Liquide, neskatoties uz vājo ūdeņraža prognozi, joprojām ir labi pozicionēts kontinentālās industriālās dekarbonizācijas centienos.
Politisks un politikas spiediens pieaug
Tā kā elektrifikācijas deficīts kļūst arvien acīmredzamāks, politiskais spiediens, visticamāk, pieaugs, lai atliktu vai vājinātu galvenās ES klimata politikas. Morningstar norāda uz plānoto bezmaksas industriālo izmešu kvotu piešķiršanas izbeigšanu 2026. gadā un izmešu tirdzniecības sistēmas piemērošanu dzīvojamo telpu apkurei no 2027. gada kā potenciālus strīdus punktus. Pat ES galvenais izmešu mērķis – 55% samazinājums līdz 2030. gadam, salīdzinot ar 1990. gada līmeni – šķiet arvien nesasniedzamāks. Morningstar prognozē 43% samazinājumu, balstoties uz pašreizējām tendencēm, jo elektrifikācijas progress ir vienkārši pārāk lēns, lai kompensētu izmešus no atpaliekošajām nozarēm.
„Eiropa ir nonākusi neērtā starpposma situācijā: tā sedz dekarbonizācijas izmaksas, nesasniedzot elektrifikācijas apjomu, kas nepieciešams izaugsmes veicināšanai,” raksta Fulops.
Svītraina perspektīva visā Eiropā
Ziemeļeiropa, Francija un Ibērijas pussala joprojām ir relatīvie uzvarētāji elektrifikācijas pārejā. Pateicoties zemākām elektroenerģijas cenām, pietiekamai tīkla jaudai un bagātīgai tīrai enerģijai, šie reģioni piesaista datu centrus un zaļās industriālās projekta. Tomēr investoru optimisms varētu jau būt pārsniegts. Spānijas komunālie uzņēmumi, piemēram, ir būtiski pārsnieguši gaidītos rezultātus 2025. gadā. Kopumā Eiropa saskaras ar nepatīkamu realitāti – maksāt par dekarbonizāciju, nesaņemot pilnībā tās priekšrocības. Tā kā elektroenerģijas cenas, visticamāk, saglabāsies strukturāli augstas, kontinents riskē palikt dārgā un politiski trauslā pārejā – pārāk dārga, lai no tās atteiktos, taču pārāk lēna, lai sniegtu rezultātus.