“Visiem ir jābūt vienotiem un jāliek lietā visi nepieciešamie resursi. (..) Būs zaudējumi, būs lieli zaudējumi, bet izglābt civilizāciju vēl var. Nav jau tā, ka tikai Kremļa kauslim ir visi iespējamie ieroči,” Latvijas Radio raidījumā “Laikmeta krustpunktā” saka dzejneks un rakstnieks Viktors Kalniņš jeb Viks, kurš dalās pārdomās par mūsu laiku sabiedrības sašķeltību un modrības zaudēšanu, kā arī ļauj ielūkoties saulainās bērnības atmiņas ainās, ko piedzīvojis kopā ar jaunāko brāli – komponistu Imantu Kalniņu.
Arnis Krauze: Nereti teikts, ka viņa dzīves filozofija ir pieticība un vienkāršība. Viņa dzīves filozofija ir dzīvot pēc indiāņu likumiem. Ne gluži pie indiāņa, bet pie rakstnieka un dzejnieka Viktora Kalniņa, kas plašāk zināms kā Viks, šodien esam ciemos. Vik, paldies, ka uzņēmāt mūs un piekritāt šai sarunai. Jāsaka gan, ka nebija viegli jūs sazvanīt! Zvanām vienu dienu, Viks neceļ. Zvanām otru dienu – Viks neceļ. Bet izrādās, ka Viks vienkārši ir devies ārpus mājās, pastaigāt dabā. Un ārpus mājas Viks neņem līdzi telefonu. Tas ir brīnums šajos laikos – kaut kur doties bez telefona. Jaunākajai paaudzei tas vispār nav saprotams! Kā var būt ārpus mājas bez telefona?
Viks: Tad, kad sākās digitālā ēra, es novilku sarkano līniju un pateicu, ka šajā fenomenā es nepiedalos. Bet kaut kādā mērā ar pasauli jau jākomunicē ir, tāpēc man ir tikai mazais senioru aparātiņš.
Tad jau gluži bez sakariem neesat.
Pavisam bez sakariem jau nedrīkst būt.
Kā jums klājas?
Tas ir jautājums, par ko varētu runāt stundām, bet vienā vārdā – visādi.
Latviešiem ir ierasts uz ļoti daudziem jautājumiem atbildēt ar “normāli”. Kā patika koncerts? Normāli. Kā izrāde? Normāli. Kā iet pa dzīvi? Normāli.
Tā ir skolēnu leksika, es to pazīstu.
Pasaule ir zaudējusi modrību
Vik, mūsu saruna notiek valsts svētku mēnesī. Šis gads jums ir īpašs ar to, ka valsts novērtēja jūsu darbu, pasniedzot augstāko apbalvojumu – Viks tagad ir arī Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks! Kā jūs jutāties, pilī saņemot atzinību un uzzinot, ka šāda atzinība jums ir piešķirta? Ko jūs par visu šo sakāt?
Ja godīgi, es varētu atkārtot tieši tos vārdus, ko es teicu, saņemot šo atzinības zīmi.
Ka tā atzinības lauvas tiesa manā skatījumā pienākas maniem vecākiem – manai mātei un tēvam. Jo ar tām sirds un darba kvalitātēm, kādas piemita viņiem, Latviju var sākt būvēt pat tuksneša vidū.
Kā jūs raugāties uz to, kas šobrīd notiek Latvijā? Kāds no Dikļiem ir skats uz Latviju?
Ar Latviju varētu viss būt kārtībā jeb, kā skolas bērni saka, viss varētu būt normāli, ja nebūtu dažu faktoru, kas liek būt uzmanīgiem, piesardzīgiem un turēt modrību pirmajā vietā. Un te der atcerēties vārdus, kas ir ierakstīti ASV ģerbonī. Oriģinālā tie skan tā – “[Eternal] vigilance is the price of liberty” – brīvības cena ir modrība. Bet tas jau attiecas ne tikai uz Latviju. Šodienas pasaulē, vērtējot situāciju tieši visā pasaulē, un Latvija nevar būt atrauta no pasaules, ir jāapzinās, cik ļoti svarīga ir šī formula. Modrība kaut kad tika pabīdīta malā, cerot, ka pasaulē viss nokārtosies vairāk vai mazāk pats no sevis. Bet, kā zināms, tā nenotika.
Par ko mums šodien ir jābūt modriem?
Par to, kas pasaulē notiek. Un es domāju, ka globāli liela daļa planētas iedzīvotāju vēl nesaprot, kādi procesi notiek pasaulē. Vai tad nav skaidrs, ka, pirms sākās Krievijas agresija Ukrainā, bija izveidojusies diktatūru alianse? Mēs zinām, kas ir šīs diktatūras. Tāpēc ar zināmu pārliecību kara uzsācējs arī varēja uzsākt savas darbības.
Kāpēc Putins tik brīvi varēja rīkoties?
Tieši tāpēc, ka bija jau noformējusies šī diktatūru alianse. Krievija, Ķīna, Ziemeļkoreja un Irāna. Un Rietumi pieļāva jau labu laiku iepriekš lielu kļūdu – bija pazudusi modrība, un nezinu, no kurienes bija uzradusies pārliecība, ka Krievija var iekļauties civilizētās pasaules saimē un attīstīties tai vēlamā virzienā. Bet tā nenotika.
Es vēl šodien brīnos, kā tas varēja notikt, ka pēc tā dēvētā PSRS sabrukuma Rietumi deva bagātīgas naudas Krievijai, kas realitātē tika virzīta tikai uz vienu mērķi, – lai Kremlis varētu uzbūvēt tādu kara mašīnu, ar kuru varētu sākt īstenot ieceri atjaunot savu impēriju.
Kur skatījās Rietumi? Ko tie domāja?
Kā jūs redzat, ar ko šis karš beigsies? Kas notiks ar Krieviju? Kas notiks ar Putinu?
Es neloloju nekādas ilūzijas, jo šis personāžs ir apņēmies paveikt to, ko viņš ir iecerējis. Un naivi izskatās Rietumu mēģinājumi ar viņu runāt tādā valodā, kāda ir pierasta civilizētā pasaulē. Ja bija kāds Rietumu vadītājs, kurš saprata un arī atklāti pateica, ka valoda, ko saprot Krievija, ir tikai viena – spēka valoda –, tas bija Kenedijs. Un nav nekāds brīnums, ka viņš tika novākts.
Vik, zinot, kāds kaimiņš mums ir blakus, cik droši jūs raugāties uz mūsu valsti un mūsu drošību?
Nu, ja civilizētā pasaule apzināsies pilnā mērā šo situāciju, kāda pasaulē tagad ir izveidojusies, un attiecīgi rīkosies… Nav jau tā, ka šo grupējumu, kas vada Kremlī, nevar pieveikt. Es klausos un skatos pārraides, kas ir Latvijas Televīzijā, un speciālistus, kas analizē un vērtē procesus, un arī viņu aplēsēs ir šī pozitīvā versija, ka var tikt galā. Bet tad tiešām visiem ir jābūt vienotiem un jāliek lietā visi nepieciešamie resursi.
Bet izdarīt to var. Būs zaudējumi, būs lieli zaudējumi, bet izglābt civilizāciju vēl var. Nav jau tā, ka tikai Kremļa kauslim ir visi iespējamie ieroči.
Dzejnieks Viks
Foto: Arnolds Auziņš / Latvijas Radio
Latvijas sabiedrība ne tuvu nav ideāla
Kādu šis karš un Krievijas agresija ir parādījusi Latvijas sabiedrību? Īpaši kara sākumā mēs redzējām, cik ļaudis bija aktīvi un ziedoja. Turpina ziedot arī tagad, varbūt vairs ne tik aktīvi, bet bija milzīgs entuziasms palīdzēt ukraiņiem. Sākot no sirmām māmiņām, kas adīja zeķes karavīriem frontes ierakumos, līdz uzņēmējiem, kas sūtīja mašīnas un dronus. No vienas puses, mēs ieraudzījām šo atbalstu, bet, no otras puses – mēs ieraudzījām arī cilvēkus, kuri simpatizē šai agresijai un Putinam. Bija arī tādi, kas parādīja savu nelojalitāti Latvijai un aizmuka prom no Latvijas, nesagaidot tiesu sodus. Ko šis karš atklāj par mums?
Tagadējā Latvijas sabiedrība ne tuvu nav ideāla. Ne tuvu nav ideāla tieši tajā ziņā – tieši morālajā. Nav viengabalainības. (..)
Kas ir tas, kas mūs šķeļ? Kas ir tie strīdi, kas sarausta mūsu sabiedrību? Piemēram, es sēdēju mašīnā un klausījos Saeimas sēdi par Stambulas konvenciju, kas šobrīd ir liels stāsts un piemērs Latvijas sabiedrības sašķeltībai.
Jā. Mani izbrīna, atzīšos. Es nezinu, kāpēc cilvēki nesaprot elementāras lietas. To pašu Stambulas konvenciju. (Smejas.) Vai tiešām tur pamatā visam ir tas LGBT? Un, ja ir, tad rodas jautājums – vai tad nav zināms, ka novirzes no tā saucamās normas ir bijušas vienmēr un visos laikos? Tie, kas ir mācījušies par sengrieķu kultūru, ļoti labi zina, ka bija tāda Lesbas sala un ka šo minoritāti rada pretējā dzimuma hormonu pārsvars organismā. Un tas ir vienmēr bijis pasaulē. Protams, es pieņemu, ka ne visi ir lasījuši 1912. gadā Pēterburgā izdotu krievu profesora Sazonova, šķiet, darbu, kas saucas “Mēnesnīcas ļaudis”, kur viņš zinātniski pierāda, ka šis sektors dzimumā gan sievietēs, gan vīriešos rodas no pretējā dzimuma hromosomu pārsvara.
Bet tas, ko es jūsos saklausu, ka, piemēram, šis stāsts, ap ko pēdējos mēnešos ir liela ņemšanās, nav tas, kas būtu jāliek mums šobrīd sabiedrības dienaskārtībā kā prioritāte. Ir daudz svarīgāku lietu?
Protams, bet kādam tas ir izdevīgi. Mēs jau redzam pēc balsojumiem, kas izmanto šo nevienprātību sabiedrībā un kas uzkurina vēl.
Par ko mums šobrīd būtu daudz svarīgāk runāt Stambulas konvencijas vietā un kam būtu daudz lielāka uzmanība jāpievērš?
Mēs zinām, ka Latvijā ir milzīgs, kā lai pasaka, krievvalodīgo skaits. Bet tas jau speciāli bija radīts un tas speciāli tika radīts tieši PSRS laikā valdošās Kremļa politikas rezultātā ar to domu, ko es jau minēju – laika gaitā visu teritoriju rusificēt. Pie tā tika strādāts. Un tad, kad sākās Atmoda un tika celti gaismā statistikas dati, ka ar katru gadu arvien vairāk arvien vairāk Latvijas tipogrāfijām bija jādrukā darbi krievu valodā… – tas viss uz to veda, un tas bija viens no tiem punktiem, ko Atmoda izcēla.
Ko mums darīt ar šo pagātni?
Būtu ļoti labi, ja varētu mehāniski savākt šos cilvēkus un, tāpat kā mehāniski viņi tika iepludināti Latvijā, tāpat viņus aiztransportēt atpakaļ.
Bet to neviens nedarīs.
Bet es pazīstu arī dažus krievu cilvēkus… jā, viņu vecāki varbūt šeit iebrauca vai tika ievesti, bet es zinu virkni jaunās paaudzes krievu, kuriem ir izcila latviešu valoda, kuri beiguši skolu latviešu valodā un kuri ir lieli Latvijas patrioti. Visus vienā maisā nevar bāzt.
Es arī nebāžu visus vienā maisā. Savā laikā man nācās dienēt krievu armijā – tie bija interesanti gadi. Tā bija 60. gadu pirmajā pusē. Tā bija Kubas krīze, kad līdz globālam kodolkaram bija pāris soļu. Ja Kenedijs nebūtu stingri pateicis savu pozīciju, tad tas arī aizietu.
Būdams trīs gadus krievu armijā, es biju kontaktā ar pietiekami daudziem krieviem, lai varētu izdarīt secinājumus par šo nāciju.
Tur ir visādi. Viņiem ir labs sakāmais – katrā ģimenē ir pa kroplim. Protams, procentuāli katrā tautā šis skaitlis ir citādāks.
Vai šo sakāmvārdu arī uz latviešiem var attiecināt?
Var. Es tikai neņemos procentuāli neko teikt, jo nav statistikas. Ar to ir jārēķinās, bet mest plinti krūmos tāpēc vien, ka ir šī situācija, nedrīkst. Katrai mūsu nācijas dzīvībai ir jādara viss maksimālais, ko iespējams šīs dzīvības ietvaros paveikt. Nelolojot nekādas ilūzijas.
Bērnības saulainās dienas un pirmās dzejas rindas
(..) Vik, reiz intervējot jūsu brāli Imantu [Kalniņu], viņš par savām bērnības atmiņām stāstīja tieši saistībā ar Dikļu pusi. Vai jums tur ir saistība?
Jā, karam sākoties, tēvs mūs iesēdināja vilcienā, lai mēs nokļūtu viņa tēva māsas īpašumā Dikļos. Īpašums saucās “Morēni”, un pats viņš nevarēja tikt līdzi, jo vācieši militarizēja “VEF” [kur viņš strādāja], un tehniskajiem darbiniekiem nebija atļaujas atstāt rūpnīcu. Cik es sapratu, tēvs rūpējās par mums tāpēc, ka kara laikā Rīgā bija ļoti vāji iztikas līdzekļi. Uz kartītēm viss bija. Toties lauku mājās bija govis un pārējie dzīvnieciņi. Paši viņi gatavoja sviestu, krējumu. Kara gados tur bija iztikšana ievērojami vieglāka nekā Rīgā.
Bet arī tie pēckara gadi nebija nemaz tik viegli – jūs esat teicis un stāstījis, ka ģimene nevarēja atļauties svinēt jūsu abu dzimšanas dienas. Jums tā ir aprīlī un Imantam – maijā. Un tad esot bijis laiks, kad svinēts pamīšus – vienu gadu Imantam, bet otru gadu Viktoram. Tā tas bija?
Jā, tā tas bija. Un es vēl atceros tos pēckara gadus šajā aspektā tā, ka tā naudiņa ģimenē bija izsīkusi vēl pirms algas dienas. Un tad gāja pie kaimiņiem aizņemties.
Prātā esot jums arī pantiņš, kuru tētis esot mācījis: “Mēs bijām div’ brālīši, abi mīļi dzīvojām. Vilkām vienus zābaciņus katrs reizi kājiņā.”
Tā bija, jā. Tas arī mūs audzināja. Mūs audzināja tā atmosfēra, kāda bija ģimenē. Un tā bija ļoti vienkārša, neuzspēlēta, un katrs apzinājās savus pienākumus.
Tagad šķiet, ka bērnībā nebija neviena apmākusies diena. Es atceros, ka mana māte, atceroties savu bērnību, stāstīja, ka ar savu māsiņu dzīvoja tik trūcīgi, ka vecākiem nebija iespējas pat vienkāršāko lellīti viņām nopirkt.
Un tad viņas izlīdzējās tādējādi, ka tēvam bija ēveļu sols – viņš bija galdnieks – un, apstrādājot kaut kādus kokus un izgatavojot pasūtījumus, zem ēveļu sola parasti krājās skaidas. Un, iedomājies, abas meitenītes no tām skaidām izveidoja un taisīja lellītes. Kaut kādas lupatiņas kaut kur atrada, apģērba tās paštaisītās lellītes. Un tās bija viņu spēļlietiņas.
No bērnības stāstiem Imants man ir stāstījis, ka viņš vecākiem esot dīcis un dīcis vijolīti, un tad esot pienākusi tā dzimšanas diena, kad tētis šo vijolīti esot atnesis un uzdāvinājis. Ko jūs dīcāt un izdīcāt vecākiem, Viktor?
Es nezinu, vai es vispār dīcu. Acīmredzot, tā mūzikas strīpa brālī bija tik ģenētiski spēcīga, ka viņš pielietoja dīkšanas metodi. Bet es neko īpašu nedīcu. No savām rotaļlietiņām man visvairāk patika, kā tēvs mums nopirka tādu mazu bleķa vilcieniņu. Ļoti skaista lokomotīvīte ar dažiem vagoniņiem.
Varēja to ripināt pa grīdu. Vairāk jau neko nevajadzēja – tas bija ļoti daudz.
Bet tas viss beidzās ar to, ka man sāka interesēt, kas ir vagoniņos iekšā. Un, tā kā tur nevarēja citādi piekļūt, kā vien atlokot skaliņas, ar ko sastiprinātas vagona sienas, grīda un jumts, es visu izjaucu. Atpakaļ vairs salikt nevarēja.
Viktor, es esmu dzirdējis arī vienu stāstu par to, kā jūs nopelnījāt savu pirmo naudu. Pirmos desmit rubļus. Tas bija ar rakstīšanu – ar žurnāla izdošanu! “Mājas Viesis” to sauca?
Jā, nekāds oriģinālais nosaukums jau nebija. Bet kaut kur bija dzirdēts, ka tāds ir eksistējis.
Tāds žurnāls bija Ulmaņa laikos?
Diez vai. Šķiet, ka “Mājas Viesis” bija žurnāls pirmajos Atmodas laikos jeb jau latviešu laikmetā. Tas kaut kur bija lasīts. Žurnāls “Mājas Viesis” tapa tādēļ, ka gribējās pašam izdot. Es neatceros, kurā klasē es mācījos, bet tā bija pamatskola. Materiālus liku iekšā, pats gudroju.
Tur arī pirmie pantiņi un pirmās rindiņas?
Jā, es atceros, ka viens dzejolis bija par to, kā vecmamma gatavo ēdienu. Tas likās svarīgi – ēdiena gatavošana un ēdiens… Kur tad bez ēdiena liksies?
(..) Imants arī lasīja “Mājas Viesi”, vai to devāt tikai mammai un tētim?
Imants ne tikai lasīja – es viņu palūdzu arī piedalīties! Un tad viņš arī kaut ko rakstīja. Es pārrakstīju. Lai žurnāls būtu vieglāk lasāms, bija vajadzīgs to rakstīt tādā šriftā.
Imants piedalījās, bet galvenais redaktors bijāt jūs, vai ne?
Jā, es pārrakstīju visu vienā šriftā. Un arī ilustrācijas es pats zīmēju klāt. Un, kad pirmais numurs iznāca, tā bija pirmā nopelnītā nauda. Es uz žurnāla vāka biju uzrakstījis, ka cena ir pieci rubļi. Tēvs paēda vakariņas virtuvē, nāca uz galveno istabiņu, paņēma savu avīzi un to lasīja, sēdēdams pie krāsns. Un, kad savu avīzi viņš bija izskatījis, tas bija tas brīdis, kad es piegāju viņam klāt pie sāna un pasniedzu pirmo “Mājas Viesi”. Viņš paņēma, neko nesaprata. Bet tad viņš sāka lapot, kaut ko pat ielasījas drusku, tad atkal lapoja. Un, izlapojis līdz galam, viņš arī ierauga to cenu. Un es domāju – ko teiks? Viņš neko neteica.
Viņš piecēlās no krēsla, piegāja pie galda, un tur bija žakete. Izvilka no žaketes naudas maku, attaisīja vaļā, izņēma sarkano desmitnieku un iedeva man.
Es viņam saku – man nav, ko izdot! Un viņš man atbildēja, ka nekas nav jāizdod! Teica, ka par darbu.
Vai teica, ka jādalās ar brāli?
Nē, nē. Kaut kas bija par to, ka darbs ir jānovērtē.
Dzejnieks Viks
Foto: Arnolds Auziņš / Latvijas Radio
Vecākais brālis Viktors un jaunākais brālis Imants – radoši jau kopš bērnības
(..) Un kādi jūs abi bijāt brālīši savai mammai?
Es domāju, ka mums izdevās tā četrrindīte, ko tēvs mums mācīja – mēs bijām divi brālīši, mēs mīļi dzīvojām, vilkām vienus zābaciņus katrs reizi kājiņā…
Viktors ir vecākais brālis, Imants – jaunākais. Kāda jums ir dzīves hierarhija? Ir vecākā un jaunākā brāļa attiecības bijušas? Un vai vecākajam kaut kādos strīdos bija arī gala vārds? Kāda jums tā mijiedarbība bija?
Nav jau bijuši īstenībā nekādi konflikti. Nav bijuši. Ko lai saka – labi sadzīvojām. Un vēlāk jau bija tas skolas laiks, un tad jau viena epizode ir tāda, ka mēs kopīgi gatavojām akvareļu izstādi. Iespējams, ka iniciatīva nāca no manis, bet mēs abi mīlējām kaut ko uz papīra ar akvareļu krāsām likt. Un tad izdomājām, ka jāsarīko izstāde. Bija pievakare, un, kamēr visi lielie virtuvē nodarbojās ar savu ēšanas rituālu, mēs abi salikām dienā uzzīmētos akvareļus istabā pa galdu, pie sienām un plauktiem, bet paši ātri ietērpāmies kaut kādos tērpos. Mammai bija skapī vēl no Ulmaņa laikiem divas tādas cepures ar platām malām. Uzlikām tās galvā, kaut kādas blūzes vēl uzmetām virsū, šalles apsējām riņķī un ap vidu. Nostājušies pie durvīm, mēs paziņojām, ka ir atvērta akvareļu gleznu izstāde.
Tāda kā mākslas performance sanāca.
Jā. Un tad, kad viņi jau to ēšanu bija pabeiguši, nāca skatīties. Mamma, paps, vecmamma arī. Un mēs pie durvīm stāvējām kā goda sargi. Tajā brīdī no “5A” dzīvokļa, kur dzīvoja tāda Vintere, nāca pie mammas kaut ko teikt vai runāt. Un viņa trāpījās tieši uz izstādes brīdi. Un viņa ienāk un skatās, un nesaprot. Un mamma teica – mums bērni sarīkojuši izstādi.
Tad viņa ieraudzīja tos akvareļus, ātri aizgāja prom, bet pēc brīža jau bija atpakaļ un deva trīs rubļus mums.
Mēs mēģinājām atturēties, bet viņa teica, ka māksla ir jāatbalsta. Un tik spieda saujā.
Kāda jums ar Imantu ir tā brāļu būšana? Jums ir bijuši laiki, kad katru dienu sazvanāties, bet tad ir bijuši arī periodi, kad var arī mēnešiem ilgi nesazināties?
Agrāk bija tā, ka vasarās es mēdzu braukāt ar saviem puikām, kamēr viņi bija maziņi, uz Piebalgu pie Imanta. Viņš gan teica, ka istabā mums rūmes nav, bet mēs palūdzām vietu kūtsaugšā. Un ar viņa svētību un atļauju mēs ierīkojām ar puišeļiem tur tādu midzeni. Un to es iedēvēju par vasaras pili. Vēlāk tapa viena mana grāmata, ko es tā arī nodēvēju. Par “Vasaras pili”.
Tas ir tajos laikos. Bet kā ir šajos laikos?
Šajos laikos ir citādi, jā. Tad, kad Imis tā regulārāk braukāja uz Piebalgu vasarā, bet nu jau laikam otro vasaru vairs nebrauc, tad viņi abi ar Agriņu ieskrēja pie manis, dzīvojot to mēnesi vai divus, vai cik nu tur iznāca. Tad viņi no tās Piebalgas pie manis iegriezās. Bet bija tādi laiki, kad Imants Liepājā dzīvoja, un es dzīvoju Rīgā, un tad jau neiznāca tik bieži tikties.
Kad jūs tagad pēdējo reizi esat sazinājušies? Un ko jūs apspriežat, kad sazvanāties?
Tas bija sen. Tagad jau tā komunikācija ir reta. Bet es viņam zvanu noteikti tajās dienās, kas mums ģimenē ir svarīgas. Tās ir mūsu dzimšanas dienas, vārda dienas. Arī aizgājušo. Un tad mēs atceramies, kā tas bija toreiz. (..)
Radoši sadarbojas arī kā pieauguši profesionāļi
Bet jūs ar brāli esat daudz sadarbojušies arī radoši. Viens no pirmajiem radošās sadarbības fiksējumiem ir Liepājas teātra izrāde “Princis un ubaga zēns”, kuras mūzikas autors ir Imants Kalniņs, bet libreta un vārdu autors ir Viktors Kalniņš. 1968. gads. (..)
Jā, bet es neesmu libreta autors. Libretu uzrakstīja Andrejs Migla, bet mans pienesums šai izrādei ir dziesmu teksti.
Un “Zelta haizivs” ir viena no tām dziesmām, kas ir pārdzīvojusi izrādi un skan arvien – arī šajos laikos. Kā jums sākās tā radošā kopdarbība ar Imantu?
Tas jau nebija nekas tāds iepriekš izdomāts. Pirmā dziesmiņa radās tāpēc, ka Andrejam Miglam vajadzēja vienu muzikālu priekšnesumu viņa iestudētajā izrādē “Mīla, džezs un velns” Liepājas teātrī 1967. gadā. Viņš bija atbraucis pie Imanta uz Rīgu, un viņi abi bija izdomājuši, ka es varētu būt teksta autors šim muzikālajam priekšnesumam.
Viņi iedeva man tās epizodes prozas materiālu, lai es iejustos un saprastu, par ko vajag dziesmu, un es uzrakstīju. Un Imants pierakstīja klāt mūziku.
Liepājas avīze “Komunists” to tekstu nodrukāja ar visām notīm. Man kaut kur arhīvā tas avīzes numurs ir saglabājies. Tas bija tas pirmais. Un tad, kad viņiem teātrī radās ideja par “Princi un ubaga zēnu”, viņiem šķita, ka es varētu ar tiem vārdiem tikt galā.
Vik, vēl viens jūsu kopdarbs no 70. gadiem, kas arī dzīvo vēl arvien, ir “Betas dziesmiņa”. (..)
“Betas dziesmiņa” arī radās tieši tā – Andrejs Migla ar Imantu palūdza, ka viņiem vajag izrādei “Mīla, džezs un velns” tādu “Betas dziesmiņu”. Tas bija vienīgais muzikālais numurs tai izrādei. Es, starp citu, to izrādi redzēju tikai viesizrādes versijā Bauskā. Domāju – Bauska nav tālu no Rīgas. Tur es arī vienīgo reizi to redzēju.
Vēl viens pamatīgs kopdarbs ar brāli ir 80. gadu sākuma – opera “Ifigēnija Aulīdā”.
Man īstenībā par šo ir maz, ko teikt, jo tā ir pilnībā Imanta ideja. Acīmredzot, viņš bija ļoti pārņemts par to ideju un darba materiālu. (..) Viņu tas materiāls bija tā uzrunājis, ka viņš juta, ka vajag. Un mūzika viņam arī devās rokā. Bet man vairāk vai mazāk tas bija tehnisks darbs – strādāt ar jau gandrīz visu gatavu. Tas nekādā gadījumā nav oriģināldarbs.
Bet viens no jūsu kopdarbiem, kas nu jau kļuvis par vērtību arī teju katros dziesmu un deju svētkos, ir “Dziesma, ar ko tu sāksies”. Šīs dziesmas stāsts ir saistīts ar grupu “Menuets” un tās desmito jubileju. Toreiz bija teātra izrāde “Cilvēks, kas smejas”, un beigās tā iestudēta netika, bet no šīs izrādes palika šī “Dziesma, ar ko tu sāksies”. Tā “Mikrofona aptaujā” pat iekļuva otrajā vietā. Ja nebūtu čekas iejaukšanās, kas to lai zina, varbūt pat būtu pirmā vieta – tas ir tas, ko es atrodu mūzikas vēstures aprakstos. Cik daudz tur ir taisnības, un cik daudz ir mītu? Vai tā ir taisnība, ko es saku?
Bija tā, ka Andrim Jakubānam bija dzimusi ideja, ka vajadzētu izveidot izrādi pēc [Viktora] Igo darba “Cilvēks, kas smejas”. Es biju dramatizējis šo romānu un iedomājies, ka tā jātaisa kā tāda “totālā izrāde”, kas nozīmē, ka tur bija ne tikai teātris, bet arī pantomīma, mūzika.
Un “Menuets”.
Uz skatuves jau gluži ne. Bet bija doma, ka tas būs riktīgs… Kā tagad saka – grāvējs. Bestsellers. Un viņš to darbu man pārstāstīja, atzīmējis vietas, kur vajag mūziku un dziesmas, dejas. Visu ko viņš tur jau bija sataisījis gatavu savā iztēlē. Un Imantam bija paredzēts komponēt mūziku pie maniem tekstiem. Bet vispirms vajadzēja tekstu. Un es sāku strādāt.
Rakstīju, bet Jakubānam sanāca kaut kādas domstarpības ar Andreju Miglu. Es nezinu, kādā jautājumā, bet, visticamāk, par līgumiem. Līdz ar to Jakubāns atteicās no sadarbības, un viss bija vējā.
Savus sacerētos tekstus es noliku arhīvā. Gāja laiks, un vienu dienu Imants man zvanīja no Liepājas un jautāja, vai man nav kāds teksts. Viņam prasījās rakstīt mūziku tekstiem tajā brīdī. Un es saku – speciāli jau es neko nerakstu. Bet tad es īsumā atstāstīju šo vēsturi, ka man ir teksti izrādei, kas netiks realizēti. Un viņš man teica, lai iedodu paskatīties.
Es iedevu, un rezultāts bija tāds, ka viņš četriem maniem tekstiem uzkomponēja mūziku.
Un viens no tiem ir “Dziesma, ar ko tu sāksies”.
Jā. Bija paredzēts, ka teātrī viņu dziedās koris. Un tur bija arī “Gvinplēna dziesma”, “Dziesma, kas neko nenoskaidro”, “Pieci pirksti”, kuras nosaukumu, starp citu, Māra Zālīte aizņēmās, lai ieliktu savas grāmatas nosaukumā. (..)