Aktiera Niklāva Kurpnieka debija režijā: Skatuves izrāde “Nāve un meitene” aicina uz dziļām pārdomām
Dailes teātra Jaunajā zālē 28. novembrī pirmizrādi piedzīvojusi izrāde “Nāve un meitene”, kas iezīmē nozīmīgu pavērsienu aktiera Niklāva Kurpnieka karjerā – viņa debiju režisora ampluā. Kurpnieks savu pirmo iestudējumu veidojis, balstoties uz pasaulē pazīstamā dramaturga Ariela Dorfmana 1990. gadā pabeigto lugu “Meitene un nāve”. Šis darbs ir apliecinājums Kurpnieka vēlmei pievērsties dziļākām un sarežģītākām tēmām, neaprobežojoties vien ar vieglāku žanru atveidošanu, kādās viņš iepriekš biežāk ticis saskatīts. Luga, kas uz pasaules nozīmīgākajām skatuvēm rotājas vairāk nekā trīsdesmit gadus un 1994. gadā tika ekranizēta slavenā režisora Romana Polaņska vadībā, arī mūsdienās saglabā savu šausmojošo aktualitāti. Tā skar fundamentālus jautājumus par taisnīgumu, atriebību, piedošanu un cilvēka spēju tikt galā ar traumām, kas atstājušas dziļas rētas. Pats Kurpnieks atklāj, ka, meklējot piemērotu lugu savam režisora debijai, viņš veselu gadu veltījis atbilstoša žanra meklējumiem.
Pagātnes ēnas un tagadnes dilemma
Dramaturga Ariela Dorfmana lugā “Nāve un meitene” tiek pētītas totalitāras diktatūras izdzīvojušo cilvēku psiholoģiskās sekas, akcentējot pagātnes nepārejošo klātbūtni tagadnē un alkas pēc taisnīguma, kas bieži vien pāraugļojas atriebībā. Sižeta centrā ir jauna sieviete, kura kopā ar savu vīru, ietekmīgu advokātu, gaida nākšanu. Viņa, ievainota pagātnē, ilgojas pēc miera, taču nespēj aizmirst pārdzīvoto. Laulība viņus savedusi kopā viņas vissarežģītākajā dzīves posmā, un abi cer sagaidīt gan gaismu nākotnē, gan taisnīgu sodu par piedzīvotajām pārestībām. Tomēr viņu izpratne par soda mēru un tā izpildes veidu ir kardināli atšķirīga. Vienā naktī vīrs mājās atved laipnu svešinieku – ārstu, kurš sievietei atgādina par viņas tumšākajām dienām, un abu likteņi savijas arvien ciešāk. Šī negaidītā tikšanās trim cilvēkiem, kuriem nebija lemts sastapties, uzsāk diennakti, kas neatgriezeniski mainīs viņu dzīves. Izrāde uzdod jautājumus par soda neizbēgamību un tiesu bez lieciniekiem, liekot skatītājiem aizdomāties par morāles robežām un cilvēka spēju tikt galā ar senām traumām. Niklāvs Kurpnieks uzsver, ka izrādes kodols ir lugas iekšējais sprādziens un uzkrātā spriedze, kas atklājas klusumā, acu skatienā un pieskārienā. Viņu interesē arī tas, kā mainās vainīgie un tie, kas izpildīja pavēles, un vai viņi spēj dzīvot tālāk ar saviem pagātnes smagumiem. Izrāde piedāvā dziļi psiholoģisku un saspringtu pieredzi, kas skar aktuālās tēmas par taisnīgumu, atriebību un piedošanu. Sakarā ar izrādi aktieris atzīst: “Jautājums, kas notiek ar cilvēku pēc traumas, skar mūs visus. Vai sods dziedina? Vai atriebība spēj atbrīvot? Vai ir iespējams piedot tam, kurš iznīcinājis daļu tavas būtības?”
No aktiera līdz režisoram: Kurpnieka radošais lēciens
Niklāvs Kurpnieks, kurš Dailes teātrī pazīstams kā aktieris, jau četrus gadus runājis ar teātra vadību par iespēju iestudēt izrādi, pirms beidzot saņēmis šo iespēju. Lai gan viņa sākotnējā vēlme vienmēr bijusi būt par aktieri, interese par režiju radusies, vērojot kolēģu darbu un analizējot režisora procesu. Kā viņš pats stāsta, kādā mēģinājumā viņam radusies intriga izmēģināt, kā viss strādātu, ja viņš pats to darītu, kā vēlas. “Man nekad nav bijusi vēlme būt režisoram vai režisēt, vai taisīt izrādes. Es vienmēr gribēju būt aktieris,” atklāj Kurpnieks, piebilstot, ka “kādā mēģinājumā es tik daudz laika tērēju… es sāku aizvien vairāk analizēt savus kolēģus, kā viņi spēlē, kā režisors taisa to izrādi. Man kādā brīdī kļuva interesanti, kā būtu, ja es visu izdarītu, kā es gribu, vai tas tiešām strādātu.” Viņš uzsver, ka šī nav profesijas maiņa, bet gan papildinājums aktiera radošajai darbībai. Šajā iestudējumā Kurpniekam ir iespēja izmantot savu aktiera pieredzi un izpratni par dramaturģiju, radot intīmu un ciešu kopdarbu ar aktieriem Madaru Viļčuku, Tomu Veličko un Gintu Andžānu. Viņi kopīgi veidojuši izrādi, neizjūtot stingru režisora un aktieru nošķīrumu, kas veicinājis radošu un brīvu atmosfēru. Madara Viļčuka atzīst, ka teātris vienmēr ir bijis par kopīgu radīšanas procesu, un lomas var mainīties: “Šoreiz Niklāvs bija režisors un es – aktrise. Varbūt citā reizē es būšu scenogrāfs… Visticamāk, ka nē, bet tās lomas var mainīt. Mēs visi esam stāstnieki, jautājums ir, kādi ir mūsu instrumenti.” Izrāde “Nāve un meitene” ir viens cēliens, kas ilgst 1 stundu un 30 minūtes. Tās pirmizrāde notika 28. novembrī, un biļetes pieejamas jau no 16 līdz 50 eiro.
Ariel Dorfmana lugas universālā nozīme
Ariel Dorfman, čīliešu-argentīniešu dramaturgs, ir autors lugai “Nāve un meitene”, kas pirmo reizi tika uzvesta 1990. gadā. Viņa darbi bieži vien pēta politiskās apspiestības un cilvēktiesību pārkāpumu sekas, meklējot atbildes uz sarežģītiem morāliem un ētiskajiem jautājumiem. “Nāve un meitene” ir kļuvusi par vienu no viņa vispazīstamākajiem darbiem, kas pievēršas traumām, taisnīgumam un patiesības meklējumiem. Luga atspoguļo notikumus valstī, kas izkļuvusi no totalitāras diktatūras, līdzīgi kā Čīle 20. gadsimta beigās. Dorfmana lugas skar sarežģītas tēmas, kas saistītas ar pagātnes nepārejošo klātbūtni tagadnē un alkām pēc taisnīguma, kas bieži vien pāraug atriebībā. Viņš izmanto dažādas dramatiskas tehnikas, apvienojot mistēriju, psiholoģisko drāmu un politisko komentāru, padarot “Nāve un meitene” par aktuālu darbu, kas pievēršas arī mūsdienu cilvēktiesību problēmām. Neskatoties uz savu politisko kontekstu, lugas emocionālais stāsts un sarežģītie tēli padara to par nozīmīgu darbu teātra mākslā un diskusijās par cilvēktiesībām un morālo atbildību. Izrāde Dailes teātrī ir ne tikai jauns iestudējums, bet arī atgādinājums par to, cik svarīgi ir runāt par pagātnes ēniem un meklēt veidus, kā tikt galā ar traumām un meklēt taisnīgumu mūsdienu sabiedrībā.