Par ūdeņradi kā nākotnes enerģijas avotu dzirdam jau gadu desmitus. Latvijas Televīzijas raidījumā “Vides fakti” dažādu jomu eksperti bija vienisprātis – ūdeņraža jomā Latvijai ir lieliskas iespējas un šo potenciālu būtu jāizmanto. 

ĪSUMĀ:

  • Ūdeņraža ražošana no atjaunīgajiem elektroresursiem nerada CO₂.
  • Problēma – “zaļā” ūdeņraža ražošana šobrīd ir pārāk dārga.
  • “Jelgavas autobusu parkā” nākotnē vēlas pasažieru transportu organizēt ar ūdeņraža autobusiem.
  • Jelgavā vēlas attīstīt “ūdeņraža ieleju”, izmantojot vietējos resursus ūdeņraža ražošanai.
  • Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) uzskata, ka ūdeņraža jomā Latvijai ir lieliskas iespējas.
  • Ekonomists norāda – Latvijai ir svarīgi atrast metodi ūdeņraža ražošanai, kas ir ekonomiski pamatota, nevis to subsidēt.
  • “Latvenergo” parakstījis līgumu ar RTU, ar mērķi attīstīt jaunas tehnoloģijas zaļo degvielu, tostarp ūdeņraža ieguvei.
  • Prasības emisiju samazināšanā transporta sektorā sadārdzinās degvielas cenas.
  • Ekspertu ieskatā, ūdeņradis kā atjaunīgās enerģijas avots var sniegt ekonomiskus ieguvumus valstij un sabiedrībai, vienlaicīgi ļaujot izpildīt Eiropas klimata mērķus.

Tīras enerģijas avots bez emisijām

Enerģiju, kas iegūta no saules, vēja vai citiem avotiem, var uzkrāt gan akumulatoros, gan arī ķīmiskā veidā. Piemēram, no ūdens ar elektrolīzes palīdzību ir iespējams iegūt ūdeņradi, to uzkrāt, un pēc tam šo enerģiju izmantot tad, kad tā ir nepieciešama. Ne velti pasaulē ir tāds termins kā ūdeņraža ekonomika vai ūdeņraža tautsaimniecība.

Ekonomists Jānis Ošlejs skaidroja, ka ūdeņradis ir kurināmais, līdzīgi kā nafta vai gāze, kuru sadedzinot, iegūst enerģiju, kuru pēc tam pielieto dažādos veidos: “Piemēram, lai dzītu transportlīdzekli uz priekšu, ūdeņradi var izmantot degvielas vietā. Kāpēc mums pirkt degvielu, naftu, gāzi, kurināt fosilos kurināmos, ja mēs varam viegli kurināt visu ar ūdeņradi?

Ja mēs ūdeņradi iegūtu atjaunīgā veidā, piemēram, no atjaunīgiem elektroresursiem, mēs iegūtu pilnīgi tīru enerģiju, pilnīgi tīrā veidā.”

Savukārt Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta direktore, profesore Dagnija Blumberga vērsa uzmanību emisiju aspektam: “Ūdeņradis plus skābeklis veido H2O. Tātad CO2 nav, un tiek ražota elektroenerģija un siltumenerģija vienlaicīgi. Tas nozīmē, ka nav jāuztraucas par siltumnīcefektu gāzu emisijām.”

Ražošana – pagaidām pārāk dārga

Tomēr ir kāda problēma – ūdeņraža saražošana šobrīd joprojām ir dārga. Elektrolīzes metode, ar kuras palīdzību no ūdens tiek iegūts ūdeņradis, prasa lielu enerģijas daudzumu. Ūdeņradi var ražot arī no gāzes; to Latvijā dara uzņēmums “Rīgas satiksme” saviem ūdeņraža trolejbusiem, tomēr arī tas iznāk ļoti dārgi. Ūdeņradi tirgo kilogramos, un “Rīgas satiksmes” mājas lapā norādīts, ka ūdeņradi viņu stacijā ir iespējams iegādāties par aptuveni 16 eiro kilogramā.

“Ja izmanto atjaunīgos resursus, ūdeņradis izmaksā pāri septiņiem eiro, bet, lai tas būtu pielietojams tautsaimniecībā, tam vajadzētu maksāt daudz mazāk,” atzina ekonomists.

Ošlejs norādīja, ka laba sfēra, kur pielietot ūdeņradi, būtu tērauda rūpniecība, bet tad ūdeņradim būtu jāmaksā apmēram 4 eiro par kilogramu. Tātad – gandrīz divas reizes lētāk. Savukārt, lai ūdeņradi varētu izmantotu smagajās automašīnās, tam būtu jāmaksā 2-5 eiro par kilogramu.

“Visos gadījumos redzam, ka “zaļais” ūdeņradis pagaidām sanāk pārāk dārgs,” uzsvēra Ošlejs.  

Ūdeņraža ieleja Jelgavā

Neskatoties uz šīm cenām, Jelgavā nākotnē vēlas pasažieru transportu organizēt ar ūdeņraža autobusiem. “Vides fakti” pārliecinājās, ka no pasažiera pozīcijas ūdeņraža autobuss īpaši neatšķiras no elektroautobusa, ja nu vienīgi tas ir nedaudz lielāks. Taču – ja elektroautobuss ar pilnu uzlādi var nobraukt 200 kilometru, tad šāds ūdeņraža transportlīdzeklis ar vienu uzpildi – līdz 600 kilometriem. 

“Jelgavas autobusu parks” valdes loceklis Gints Burks skaidroja: “Esam nonākuši pie secinājuma, ka komerctransporta nākotnes degviela tomēr varētu būt ūdeņradis. Ja mēs ar elektrotransportu vedam līdzi gandrīz divas tonnas smagas baterijas, kā rezultātā mēs zaudējam vairākas pasažieru vietas, tad ar ūdeņradi mēs ar to pašu apjomu varam nobraukt daudz garāku attālumu, izmantojot tikai 37 kilogramus ūdeņraža.”

Vienlaikus Jelgavā pat tiek runāts par tādu terminu kā “ūdeņraža ieleja”. Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Mārtiņš Štāls atklāja pašvaldības vīziju:

“Mēs gribam, lai inovācijas notiek tieši Jelgavā.

Šeit ir ražotāji, kas ūdeņradim ražo motorus, vajadzīgās detaļas. Mums ir Jelgavas autobusu parks ar saviem ūdeņraža autobusiem. Mums ir arī koģenerācija stacija, kas ražo gan siltumu, gan elektrību, un var no elektrības ražot arī ūdeņradi. Jelgavas novadā blakus ir vēja parks, kurš arī varētu ražot ūdeņradi.”

Ūdeņraža lielvalsts potenciāls

Rīgas Tehniskajā universitātē uzskata, ka ūdeņraža jomā Latvijai ir lieliskas iespējas. Profesore Blumberga ir pārliecināta, ka tie novadi, kas pirmie sāks, būs ieguvēji, un uzsvēra, ka šobrīd ir ļoti svarīgi nenokavēt īsto brīdi.

Profesore norādīja, ka Latvija varētu kļūt par” ūdeņraža lielvalsti”, ja pratīs izmantot vēja enerģiju: “Skaidrs, ka mums tūlīt tik daudz elektrības nevajadzēs, cik var saražot. Būs elektroenerģijas pārpalikums. Ko darām? Sākam ražot ūdeņradi! Pētījumi rāda, ka Latvijas teritorijā, izņemam ārā, kur nedrīkst būvēt vēja stacijas, saprotam, ka 20 gigavatus varam. Tas nozīmē, ka mums ir tik daudz elektroenerģijas, ka mēs, ražojot ūdeņradi, varam būvēt arī cauruļvadu uz Vāciju. Vācieši ir “uztrinuši zobus” ūdeņraža izmantošanā rūpniecībā.

Tas būtu ļoti svarīgs solis, lai mēs kļūtu par tiešām bagātu valsti. Tas mums atnesīs miljardus gadā.”
 

Valstij piederošais uzņēmums “Latvenergo” jau labu laiku skatās ūdeņraža virzienā. Uzņēmums nupat parakstījis līgumu ar RTU ar mērķi attīstīt jaunas tehnoloģijas zaļo degvielu, tostarp ūdeņraža ieguvei, un cer, ka tas nākotnē varētu realizēties arī ar rūpnīcas izveidi. “Latvenergo” arī noslēdzis nodoma protokolu ar Izraēlas kompāniju “H2Pro”, kas plāno iegūt ūdeņradi jaunā veidā, nevis ar vecajām metodēm.

Kā skaidroja Ošlejs, tehnoloģijas ūdeņraža ražošanas jomā attīstās, un to stimulē arī Eiropas zaļais kurss. Izmantojot biogēnās tehnoloģijas – cieto atkritumu vai bioloģisko produktu pārstrādi, iespējams iegūt ūdeņradi ar labākām izmaksām. Ekonomists uzskata, ka Latvijai ir svarīgi atrast metodi ūdeņraža ražošanai, kas ir ekonomiski pamatota, nevis to subsidēt.

Latvenergo redz virzienus, kur pēc ūdeņraža būs pieprasījums jau drīz. “Aviācijas degviela. Tā ir vienīgā industrija, kas šobrīd ir regulēta, kur ir obligāti jāveic piemaisījums gan ar zaļo ūdeņradi, gan ar eSAF degvielu (ilgtspējīga aviācijas degviela). Tas ir visreālākais virziens,” sacīja “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste.

Ūdeņradis – nākotnē alternatīva fosilajai degvielai

Saeimā apstiprinātais Transporta enerģijas likums paredz, ka no 2030. gada Latvijā transporta sektora emisijas būs jāsamazina vismaz par 16 %. Aplēses liecina, ka nākamgad tā ietekmē degvielas cena varētu pieaugt par nepilniem diviem centiem litrā, 2027. gadā – par pieciem centiem, bet 2030. gadā par 19 centiem litrā, salīdzinot ar šo gadu.

Nākotnē gribot negribot būs jāpārsēžas uz elektroauto vai ūdeņraža transportu.

“Tajā brīdī, kad mēs atradīsim veidus, kā zaļo ūdeņradi iegūt lētāk, un izbūvēsim infrastruktūru, es domāju, ka mēs būsim gatavi palēnām iet prom no fosilās uz ūdeņraža degvielām. Mēs gribētu, ka zaļo elektrību mēs neeksportētu vienkārši kā zaļu elektrību, bet, ka mēs viņu pārvērstu pievienotās vērtības produktos, piemēram, aviācijas degvielā vai jebkurā citā atvasinājumā, kas dotu ekonomikai daudz, daudz lielāku pievienoto vērtību,” norādīja Čakste.

Profesore Blumberga šajā visā saskata ekonomiskus ieguvumus valstij un sabiedrībai kopumā, vienlaicīgi spējot izpildīt Eiropas klimata mērķus, mazinot emisijas. “Manuprāt, tas varētu būt labs veids, kā izlietot Eiropas Savienības fondu resursus, kurus mēs vēlamies atvēlēt ekonomikas zaļināšanai. Šis ir labs veids, kā zaļināt, ja mēs pie tā reizē varam arī pelnīt naudu,” piebilda Ošlejs.