No mājražošanas savā virtuvē līdz Bricēnu ceptuvei Lēdmanes pagastā un beķerejai Lielvārdē – tāds bijis Purvinsku ģimenes ceļš. Tētis Valdis cep rupjmaizi, konditorejas cehā top dažādi saldumi, bet meita Liene kopā ar vīru vada beķereju. Mamma Ārija savukārt piepildījusi sapni par aitu ganāmpulku, saimniecībā uzņem tūristus, vēstīja Latvijas Radio raidījums “Stiprie stāsti”.
Lai pārtiktu, vajag vērienu
Purvinsku ģimenes saimniecībā, netālu no ceptuves, kur top gan rupjmaize, gan dažādas smalkmaizītes, plīvo Latvijas karogs.
“Tas mums ir tiešām svēts. Mēs mīlam savu zemi, mācām to bērniem un mazbērniem. Karogs ir goda vietā,” pauda Ārija.
Ģimenes uzņēmumā strādā gan Ārija un Valdis, gan viņu meita Liene ar vīru Arni. Saimniecībā audzē graudus, ievāc sienu un tur aitas, kā arī kopj ābeļdārzus un ogu krūmus, kuru raža pēc tam tiek izmantota konditorejā.
Valdis tur arī bites, no kurām ievāc medu. Viņš priecājās, ka šovasar pie šīs nodarbes pirmo gadu gājuši līdzi arī mazbērni.
Ciemos Purvinsku ģimenes saimniecībā.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Plašo saimniecību ģimene attīsta gadiem ilgi. Pirms viņiem Lēdmanes pagasta Bricēnos dzīvoja Ārijas vecāki. “Tas bija 1974. gads – no Sēlijas uz šejieni uz dzīvi pārcēlās mana mamma un mans tētis kopā ar mani, brāli un māsu. Viņiem iedeva šo māju, un viņi sāka strādāt – mamma lopkopībā, tētis bija mehanizators. Paši te kūtiņu uzbūvēja, te bija ferma, piena teliņus turēja, un te mamma strādāja,” stāstīja Ārija.
Vēlāk viņas vecāki, kad parādījās tāda iespēja, māju no kolhoza atpirka un sāka saimniekot paši.
Ciemos Purvinsku ģimenes saimniecībā.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Ciemos Purvinsku ģimenes saimniecībā.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Savukārt ar Valdi, kurš uzaudzis Cēsu pusē, Ārija iepazinās, mācoties pavāru skolā Valmierā. Pēc skolas Ārijai bija darbs Lielvārdes ēdnīcā, un viņai līdzi uz Lielvārdi atnāca arī Valdis, kurš sākotnēji strādāja meliorācijas nozarē, jo pēc izglītības ir meliorators.
Valdis norādīja: “No 1989. gada es esmu Breša zemnieks [pirmie individuālie zemnieki padomju okupācijas beigu posmā – red.] – viens no pirmajiem kolhozā. Sākumā te mums nemaz nekādas zemes nebija, ilgi bija jācīnās, bet dabūju, un tad sākām. Pirku tehniku, attīstījām lauksaimniecību, audzējām piena govis, cūkas, sivēnmātes. Viss bija, visu izprovējām,” stāstīja Valdis.
Taču ar laiku kļuvis skaidrs – lai nodarbotos un pelnītu tikai ar lauksaimniecību, vajag vairāk zemes. Valdim pašam bija 62 hektāri, bet Ārijas vecākiem – 50.
“Tas ir par maz. Vajag vismaz 300. Jo ar šito mazumiņu – ko ieliki, to izcēli, tad sanāk tā – no rokas mutē,” atzina Valdis.
Ciemos Purvinsku ģimenes saimniecībā.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Lauku saimniecībā uzaugušas abu meitas – Liene un Līga. Liene atzina, ka no bērnības ļoti labi atceras smago darbu un garās biešu vagas. Arī vēlāk vienmēr bijis jāpalīdz ne tikai ar ravēšanu, bet arī daudziem citiem lauku darbiem. Brīvā laika meitām bija maz.
“Bet tas ir iedevis tādu krampi meitenēm – tā lauku dzīve, un tāpēc stipra ir Liene, stipra ir Līga… Viņas var visu,” pauda Ārija.
Ciemos Purvinsku ģimenes saimniecībā.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Ciemos Purvinsku ģimenes saimniecībā.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Tagad saimniecība galvenokārt vērsta uz aitkopību, jo Ārijai izdevies piepildīt sapni par savu aitu ganāmpulku. Āra aplokā arī ziemas laikā dzīvo veselīgas, apaļas Latvijas tumšgalves un Tekselas šķirnes aitas, no kurām saimnieki iegūst gan gaļu, gan vilnu.
“Kad cirpēji atbrauc pavasarī, vienmēr saka – kur tev tik lielas aitas… Ir ar” lielas, tādēļ, ka ēd sienu, cik lien, un vasarā zāli ēd, iet ganībās, kur uz padsmit hektāriem aploki ir sataisīti,” stāstīja Valdis.
Ciemos Purvinsku ģimenes saimniecībā.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Sāka pieticīgi, bet nu darbojas ar vērienu
Taču šobrīd, iespējams, galvenā ģimenes nodarbe ir maizes un konditorejas izstrādājumu cepšana un tirgošana.
“Sākām maizīti cept vēl dzīvoklī, Lielvārdē uz maza galdiņa pie “Maximas” tirgot. Vīrs sāka cept maizi, es pīrādziņus cepu, meita cepa medus kūku. Tā mēs sākām,” atklāja Ārija.
Guvuši lielu atsaucību, vēlāk viņi nolēma ēku, kur kādreiz atradās kūts un siena šķūnis, pašu spēkiem pārbūvēt par ceptuvi, kurā Valdis joprojām cep lielus, trīs kilogramus smagus rupjmaizes kukuļus.
Ciemos Purvinsku ģimenes saimniecībā.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Šobrīd saimnieki ceptuvē arī uzņem viesus. Bērniem, kas brauc ekskursijās uz ceptuvi, viņi demonstrē, kāds ir maizes ceļš no grauda līdz maizei.
Pirms pieciem gadiem ģimenes uzņēmumā vēl aktīvāk un pamatīgāk nekā iepriekš iesaistījās arī meita Liene ar vīru Arni. Abi izveidoja beķereju Lielvārdē.
“Tas bija kovida projekts. Man bija viens dekrēts, tad otrs, un darbā es īsti vairs negribēju atgriezties. Bija divi mazi bērni, un šķita, ka vajag kaut ko savu, jo es paralēli tik un tā cepu kūkas. Teikšu, ka aizgāja. Likās, ka ir taču kovids, visi tādi sabijušies, kā nu būs, bet aizgāja,” stāstīja Liene.
Ciemos Purvinsku ģimenes saimniecībā.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Ciemos Purvinsku ģimenes saimniecībā.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Ciemos Purvinsku ģimenes saimniecībā.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Lielvārdi viņi izvēlējās, jo tas ir tuvu mājām. Beķerejā viņi tirgo visu plašo klāstu, ko cep paši un vecāki, un papildus tam piedāvā arī pašu ceptās mājas picas.
“Tas bija tāds nākošais solis mums, kad mēs sapratām, ka vajag nevis tikai pa tirgiem braukt, bet tādu stabilu standarta vietiņu, jo cilvēki visu laiku prasa, kur jūs vēl var atrast. Tad mēs spērām to soli, izveidojot savu beķereju – mēs palīdzējām sākotnēji jauniešiem to beķereju attīstīt,” stāstīja Ārija.
Ciemos Purvinsku ģimenes saimniecībā.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Ciemos Purvinsku ģimenes saimniecībā.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Papildus visam iepriekšminētajam, Liene ar vīru iegādājās arī nelielu busiņu, ar kuru vasarās dodas izbraukumu tirdzniecībā. Taču visus lēmumus viņi ģimenē pieņem apdomīgi – kopā izvērtējot, vai risks atmaksāsies.
“Ja vienā reizē neiet tas, tad iet kaut kas cits, tāpēc plešamies uz visām pusēm tik daudz. Tā ir, nevar tikai uz vienas nodarbes palikt – tikai cept maizīti, jābūt kaut kam blakus,” pauda Ārija.
Lienei ir divas augstākās izglītības – kultūras menedžmentā un biznesa vadībā, taču šobrīd viņa plāno apgūt nepieciešamās zināšanas arī lauksaimniecībā, lai pieteiktos jauno lauksaimnieku atbalstam, rakstītu projektus un turpinātu attīstīt vecāku saimniecību.