
Koknese ir skaista un īpaša, Daugavas krastos šī pilsēta elpo lēni un mazliet smagnēji – kā opītis Māris, kurš savā 91 gada vecumā vairs nebija tik staltu muguru kā agrāk.
Tomēr sirdī viņš joprojām bija tas pats, kas agrāk. Viņš dzīvoja vecajā mājā, kas atrodas blakus vējdzirnavām. Šajā namā bija vecas, čīkstošas koka grīdas, logi, kas ziemā svilpoja kā vilki un ļoti skaists ābeļdārzs, kas bija viņa lepnums. Tagad gan ābeles bija vecas, tomēr joprojām dzīvas – tāpat kā viņš.
Māra sieva — viņa mīļā Malda — jau sen bija pārcēlusies uz “labo krastu”, kā opītis mēdza teikt, nevis tāpēc, lai izvairītos no skumjām, bet tāpēc, ka viņam patika ticēt, ka viņa vēl joprojām kaut kur tepat staigā — tikai citā pasaules pusē.

Māris bija palicis viens pats. Dēls un meita dzīvoja Rīgā, aizņemti savās darīšanās, un mazbērni… nu, tie bija kā jau visa mūsdienu jaunatne — skrēja un darīja, dzīvoja un plānoja. Reizi pa reizei kāds ieradās ciemos — parasti Ziemassvētkos vai Lieldienās, ātri, steigā, ar frāzi “opīt, kā tad iet, kā tu jūties?”, bet viņam vairāk par visu bija žēl, ka viņi tik ātri devās prom. Jo, ko gan viņš vērtēja visvairāk? Savas ģimenes klātesamību.

Taču šajā rudenī viss bija citādi. Opītis sāka nīkuļot. Vispirms tas bija vienkārši nogurums. Tad kaut kas jau vairāk. Tad vēl kaut kas. Beigu beigās, ģimenes daktere, apskatot viņu un atnākušās analīžu atbildes secināja – Māra gadi liek par sevi manīt. Un tad sākās tas, kas sākās – visi Māra mazbērni sāka viens pēc otra ierasties ciemos.
Vienu rītu, kamēr Māris jauca savu rīta kafiju — lēni, uzmanīgi, jo rokas vairs nebija tik stingras, piebrauca pirmā mašīna. Tas pats mazbērns Mārtiņš, kurš nekad neatcerējās opīša dzimšanas dienu, kuram vienmēr bija “steidzams darbs”, “sapulce” vai “jauns projekts”. Bet nu — viņš stāvēja uz mājas sliekšņa ar lielu torti rokās.

— Opīt, domāju, ka tev vajag kādu saldumiņu! – viņš teica tādā balsī, it kā būtu atvedis zelta stieni.
Māris pasmaidīja. Viņš jau toreiz saprata — tas nav par mīlestību.
Otrā dienā pie durvīm klauvēja Zane. Karjeriste, mūžīgi pārņemta ar darbu, bet tagad — glītā kleitā, ar smaržām, kas piepildīja visu virtuvi.
— Opīti, kā gan es varēju pie tevis tik ilgi neatbraukt? — viņa sacīja, un Māris tikai atbildēja ar smaidu, kas nozīmēja: “Nu, es jau zinu.”


Vēl ciemiņi
Tad ieradās Anna ar abiem dēliem — mazajiem vēja gariem, kas skrēja pa māju, kliedza, dauzījās un dīca šokolādi kā mazi putnu bērni. Pēc tam Oskars — jaunākais mazbērns — ar savu glauno jauno auto un nepiemēroti dārgu ziedu pušķi.
Sākās patiešām dīvains laiks. Mazbērni brauca bieži — gluži kā uz maiņām. Mārtiņš ieradās padzert kafiju un, it kā starp citu, pajautāja:
— Opīt, tev taču ir tā naudas krātuvīte… vai ne?
Opītis atbildēja ar humoru:
— Bija jau, bija. Tagad krātuve ir manā pieredzē, ne makā.
Zane brauca un centās izskatīties kā taustītu gaisu ar mīlestību, bet ik pa brīdim tomēr ieslīdēja jautājums:
— Vai tu esi domājis, kā sadalīsi īpašumus?
Anna, kas parasti runāja par saviem bērniem un darbu, tagad runāja vairāk par praktiskiem jautājumiem:
VIDEO:

— Opīti… ja nu kas… kam tu atstāsi māju?

Oskars bija diplomātiskāks:
— Es tikai gribu palīdzēt. Ja vajag, varu parakstīt dokumentus… vai ko vajag.
Opītis zināja. Viņš redzēja vairāk nekā viņi domāja. Tomēr viņš neprata dusmoties. Mīlestības vietā viņš glabāja izpratni.
“Viņi visi vēl ir jauni. Viņi vēl neprot,” viņš teica sev.
Kad mazbērni bija prom, Māris sēdēja verandā un skatījās uz Daugavu. Dzeltenās lapas plīvoja gaisā it kā dejodamas valsi un upe izskatījās mazliet draudīga un melna. Viņš tur tā sēdēja un bieži sarunājās pats ar sevi vai, kā viņam likās, ar savu Maldu. “Redzi, Malda,” viņš čukstēja klusajā vakarā, “viņi ir labi bērni, tikai dzīve viņus pataisījusi par skrējējiem…”
Viņš atcerējās laikus, kad šī māja bija pilna dzīves. Kad dēls un meita skraidīja pa pagalmu, kad Malda dziedāja virtuvē. Kad ziemā viņi sildījās pie krāsns un vasarā — ēda ābolus no dārza. Tagad bija tikai viņš, māja un klusums. Bet viņš nejutās vientuļš. Viņš vienkārši jutās kā noieta ceļa galā.


Vienā vakarā viņš saprata — laikam pienācis īstais brīdis. Viņš piezvanīja visiem mazbērniem un teica:
— Atbrauciet visi. Mums jāparunā.
Un viņi atbrauca. Protams, ka atbrauca. Virtuvē smaržoja pēc aveņu tējas, bet Māris sēdēja savā vecajā krēslā un gaidīja.
Kad visi bija sasēdušies, viņš runāja:
— Es te pēdējā laikā redzu jūsu centību. Es redzu rūpes. Bet es arī redzu arī jūsu bailes… ka palaidīsiet garām kādu mantu.
Rihards atnesa mājās uz ielas atrastu kaķi: pēc dažām nedēļām sākās mīklaini notikumi
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
