Satversmes tiesa (ST) ir pasludinājusi nozīmīgu spriedumu, atzīstot, ka pašreizējais regulējums, kas ierobežo zemes likumiskās lietošanas maksu līdz 4% no kadastrālās vērtības, nav samērojams ar Latvijas Republikas Satversmi. Šis lēmums, kas stājās spēkā tā pasludināšanas brīdī, rada nepieciešamību pēc jauna un taisnīgāka tiesiskā regulējuma zemes lietošanas maksai.
Tiesas sprieduma būtība un sekas
Galvenais Satversmes tiesas secinājums ir tas, ka vairs nav pieļaujams tiesiskais regulējums, kas vienu tiesisko attiecību dalībnieku – zemes īpašniekus – nostāda acīmredzami nelabvēlīgākā situācijā nekā otru – būvju īpašniekus. Tiesa uzsvēra, ka šāds nelīdzsvarotības stāvoklis nevar nodrošināt sociālo mieru un sabiedrības labklājību. Līdz ar to, regulējums, kas noteic zemes likumiskās lietošanas maksu 4% apmērā no zemes kadastrālās vērtības, zaudēs spēku no 2027. gada 1. janvāra. Līdz šim brīdim Saeimai ir jāizstrādā jaunas likuma normas, kas nodrošinās gan zemes īpašnieku tiesības uz adekvātu atlīdzību, gan respektēs būvju īpašnieku intereses.
Šis spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas nozīmē, ka zemes īpašniekiem, kuri no 2025. gada 1. janvāra ir saņēmuši mazāku atlīdzību nekā iepriekš, valstij ir jāatlīdzina radītie zaudējumi. Ja Saeima nespēs izstrādāt jaunu un taisnīgu regulējumu noteiktajā termiņā, zemes īpašnieki varēs vērsties tiesā, lai pieprasītu atbilstošu kompensāciju. Tiesa ir noteikusi, ka Saeimai līdz 2026. gada 1. jūnijam ir jāizveido mehānisms, kā atlīdzināt zaudējumus zemes īpašniekiem, kuru tiesības tika aizskartas no 2025. gada 1. janvāra līdz jaunā regulējuma spēkā stāšanās dienai.
Kas noveda pie šī lēmuma?
Pieteikumu lietā iesniedza 21 privātpersona, kas ir zemes īpašnieki, uz kuras atrodas citām personām piederošas būves. Viņi apstrīdēja vairākas normatīvo aktu normas, kas noteic zemes likumiskās lietošanas maksas apmēru un tās aprēķināšanas principus. Galvenais strīda iemesls bija tas, ka pašreizējais regulējums, īpaši gadījumos, kad zemes universālā kadastrālā vērtība ir zemāka par fiskālo, noved pie zemes īpašnieku ienākumu samazinājuma. Dažkārt zemes likumiskās lietošanas maksa pat nesedz nekustamā īpašuma nodokli par zemi, kas pilnībā izslēdz atlīdzības funkciju.
Tiesa arī norādīja, ka likumdevējs, cenšoties aizsargāt dzīvojamo ēku īpašniekus, nav pienācīgi izvērtējis situāciju. Pieņēmums, ka visi dzīvojamo ēku īpašnieki ir sociāli mazāk aizsargāti nekā zemes īpašnieki, ir vispārināts un ne vienmēr atbilst realitātei, īpaši gadījumos, kad ēku īpašnieki ir juridiskas personas. Tāpat par nesamērīgu tika atzīts noteiktais zemes maksas pieauguma ierobežojums līdz 30% gadā dzīvojamo ēku īpašniekiem.
Divas kadastrālās vērtības un to ietekme
Lai gan likumdevējs ir centies risināt situāciju, ieviešot divas kadastrālās vērtības – universālo un fiskālo, tas nav pilnībā izdevies. Universālā kadastrālā vērtība tiek uzskatīta par aktualizētu un tirgus situācijai pietuvinātu, taču tā netiek izmantota nodokļu aprēķinā. Savukārt fiskālā kadastrālā vērtība, kas nav aktualizēta, tiek izmantota nodokļu un citu publisko maksājumu aprēķināšanai. Šāda sistēma daudziem zemes īpašniekiem radījusi situāciju, ka viņu zemes likumiskās lietošanas maksa samazinās, jo universālā kadastrālā vērtība ir zemāka par fiskālo, tādējādi saņemot mazāku atlīdzību nekā agrāk. Tas ir radījis vilšanos un neizpratni zemes īpašnieku vidū, kuri gaidījuši taisnīgāku atrisinājumu.
Nākotnes perspektīvas
Satversmes tiesas spriedums ir skaidrs signāls likumdevējam, ka ir nepieciešams radikāli pārskatīt zemes lietošanas maksas regulējumu. Galvenais uzdevums ir panākt patiesu taisnīgumu un līdzsvaru starp zemes īpašnieku un būvju īpašnieku interesēm. Lai gan 2027. gada sākums vēl ir tālu, tas ir arī pietiekami īss laiks, lai izstrādātu jaunu, visaptverošu un ilgtspējīgu likumprojektu. Šis process prasīs rūpīgu analīzi, sabiedrības dialogu un politisko gribu, lai radītu regulējumu, kam varētu uzticēties.
Šis Satversmes tiesas lēmums ir svarīgs solis ceļā uz taisnīgāku un stabilāku tiesisko vidi Latvijā, īpaši nekustamo īpašumu jomā. Tas mudina sabiedrību un politiskos lēmumu pieņēmējus aktīvāk iesaistīties un meklēt risinājumus, kas aizsargā visu iesaistīto pušu intereses, nevis tikai vienas grupas.