Liepājas Leļļu teātris atklāj jauno sezonu ar aizkustinošu stāstu par pieaugšanu – „Ūdenstornis”
Liepājas Leļļu teātris ar jaunu, dziļi emocionālu un pārdomu rosinošu iestudējumu uzsācis savu jauno teātra sezonu. Šīs nedēļas izskaņā uz skatuves pirmizrādi piedzīvoja izrāde „Ūdenstornis”, kas sola aizvest skatītājus aizraujošā un intīmā ceļojumā pa pusaudža pasauli. Šis drosmīgais stāsts par pieaugšanu tapis, smeļoties iedvesmu no talantīgās rakstnieces un ilustratores Lotes Vilmas Vītiņas godalgotā dzejprozas darba, kā arī integrējot Liepājas jauniešu personīgās pieredzes un stāstus.
Ceļojums uz pieaugšanas slieksni
„Ūdenstornis” ir kas vairāk nekā vienkārši izrāde; tas ir smalks un poētisks atspoguļojums pusaudža dzīves posmam – laikam, kad personība vēl tikai veidojas, kad emocijas bieži vien runā skaļāk nekā vārdi, un katra diena šķiet jauns, nezināms izaicinājums. Šajā izrādē ūdenstornis iegūst simbolisku nozīmi, kļūstot par drošu, empātisku patvērumu, kurā jaunieša noslēpumi, domas un jūtas atrod savu vietu, pat ja tās netiek pilnībā atklātas apkārtējiem. Tas ir vieta, kur meklēt sevi, kur uzdrīkstēties būt ievainojamam un kur smelties spēku tālākai izaugsmei.
Izrādes režisore un scenogrāfijas autore Māra Uzuliņa uzsver: „Mēs cenšamies uz skatuves uzbūvēt jaunas meitenes iekšpasauli un iznest to uz āru, lai skatītājs uz pusaugu cilvēku paskatītos nevis kā vāju, bet ievainojamu būtni, kas mācās dzīvot jaunās iespējās un pieredzēs. Pusaudžu iekšpasaules ir dažādas – vienam drosmes, citam rēgu pilnas. Bet pilnīgi noteikti katram no mums ir vajadzīga šī sava telpa, kurā augt.”
Šī izrāde ir īpaši aktuāla jauniešiem, kuri paši aktīvi izdzīvo šīs pārmaiņu pilnās sajūtas. Taču tās vērtība neaprobežojas tikai ar jauniešu auditoriju. „Ūdenstornis” piedāvā arī pieaugušajiem unikālu iespēju atskatīties uz savu pagātni, ar empātiju un retrospektīvu palīdzību izprast to laikposmu, kad katram bija nepieciešama sava personīgā telpa, lai brīvi izpaustu emocijas un sāktu atmest bērnības „apvalku”.
„Ūdenstornis” – aktrises Ingas Štelmaheres emocionālais izaicinājums
Aktrisei Ingai Štelmaherei „Ūdenstornis” ir ne tikai jauns darbs, bet arī īpašs izaicinājums – viņas pirmā monoizrāde uz skatuves. Tas prasa īpašu meistarību un spēju vienai noturēt skatītāju uzmanību un atklāt varones sarežģīto iekšējo pasauli. Izrādes emocionālo dziļumu un nianses vēl vairāk bagātina komponistes Alises Jostes radītā oriģinālmūzika un horeogrāfes Anetes Tambakas veidotā kustību partitūra. Šie elementi kopā palīdz atklāt galvenās varones sarežģīto un daudzslāņaino emocionālo pasauli, padarot izrādi par vēl baudāmāku un iespaidīgāku.
Štelmahere atzīst, ka izrāde ir ļoti „ķermeniska”, uzsverot horeogrāfes Anetes Tambakas sniegto atbalstu un konsultācijas. Tas palīdzējis atrast dabisku un pārliecinošu veidu, kā kustēties starp izrādes scenogrāfijā izmantotajiem trauslajiem māla traukiem un mijiedarboties ar tiem. “Tomēr lielākais izaicinājums man bija atdzīvināt poētisko tekstu,” atklāj aktrise. “Sākumā bija grūti to sev pielāgot, bet pamazām sajutu, cik spēcīgi tas rezonē ar manām pašas pusaudžu gadu atmiņām un izjūtām.”
Scenogrāfijas centrālais elements ir māla trauki, kas simbolizē cilvēka emocionālās pasaules trauslumu un spēku. Tie kalpo kā metaforiska „tvertne” emocijām un asarām, kas nereti piepilda tos līdz malām vai pat pārpildās, simbolizējot spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu. Aktrise Inga Štelmahere smejoties atzīst, ka, lai gan uzdevums šķitis sarežģīts – vienlaikus runāt tekstu un veidot trauku torņus – ar katru mēģinājumu tas izdevies arvien labāk. Viņa pat aicina skatītājus ziedot izrādei māla traukus, īpaši lielas vāzes, kas vēl vairāk bagātinātu scenogrāfiju.
Jaunieši kā līdzautori – unikāls radošais process
Viena no izrādes „Ūdenstornis” spilgtākajām un unikālākajām iezīmēm ir jauniešu aktīvā līdzdalība tās tapšanā. Liepājas jaunieši nav tikai skatītāji; viņi ir kļuvuši par šī radošā darba līdzautoriem, ienesot tajā savas personīgās perspektīvas un pieredzes. Šī sadarbība padara izrādi vēl autentiskāku un rezonējošāku, ļaujot tai vēl dziļāk aizskart skatītāju sirdis.
Viena no Liepājas Raiņa vidusskolas audzēknēm, Liene Sālava, dalās savā pieredzē, atzīstot, ka izrādes tapšanas procesā uzzinājusi par sevi ļoti daudz jauna. Viņa novērojusi, ka pusaudži bieži vien pavada laiku savā „ūdenstornī” – personīgajā „patvērumā”, kurā meklē sevi. Sālava uzskata, ka „Izrāde palīdz jauniešiem saprast: „Es tāds neesmu viens, ar mani viss ir labi”, bet pieaugušajiem – atcerēties, kādi viņi paši reiz bija.”
Režisore Māra Uzuliņa uzsver, ka izrādes veidošana bijusi patiesa koprades pieredze. Pavasarī kopā ar aktrisi Ingas Štelmaheri tika vadītas radošās darbnīcas jauniešiem no Liepājas Valsts ģimnāzijas un Raiņa vidusskolas. Šī sadarbība ne tikai palīdzēja radīt izrādes unikālo noskaņu, bet arī deva pārliecību, ka stāsts spēs uzrunāt mūsdienu jaunieti. Daži no jauniešiem pat piedalījās reklāmas animāciju veidošanā un bija klāt mēģinājumu procesā, liecinot par spēcīgu iesaisti un piederības sajūtu projektam.
Cerība uz izpratni un empātiju
„Ūdenstornis” ir kas vairāk nekā vienkārši izrāde par pusaudžu dzīvi; tā ir aicinājums uz izpratni un empātiju. Tā cenšas parādīt, ka aiz ārējās varbūtējas nepastāvības, dumpīguma vai neparedzamības bieži vien slēpjas dziļš ievainojamības, vajadzības pēc izpratnes un vēlmes iederēties sajūtu kopums. Izrāde neanalizē konkrētas rīcības vai to sekas, bet gan pēta pusaudža emocionālo pieredzi augšanas procesā, meklējot atbildes uz jautājumu, kas slēpjas aiz viņu ārējās uzvedības.
Liepājas Leļļu teātris, iestudējot „Ūdenstorni”, apliecina savu apņemšanos radīt saturiski bagātīgu un emocionāli dziļu teātra pieredzi gan jauniešiem, gan pieaugušajiem. Iestudējums tapis ar Liepājas pašvaldības un Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu, kas ļauj šo mākslas darbu padarīt pieejamu plašākai publikai.
„Ūdenstornis” piedāvā unikālu skatījumu uz pieaugšanas sarežģīto, bet vienlaikus arī brīnišķīgo procesu, aicinot skatītājus atcerēties savas jaunības dienas, izjust līdzi varoņiem un rast iedvesmu savu iekšējo „ūdenstorņu” kopšanai.