Šo epizodi trimdas laikrakstā “Laiks” 1957. gada 28. septembra numurā apraksta tobrīd Zviedrijā, Upsalā dzīvojošais literatūrzinātnieks un kritiķis Jānis Rudzītis. Viņš raksta: “Nekrologi atgādina sarunu, kas bijusi Sibēliusam, 21 gada vecumā sastopoties ar norvēģu komponistu Grīgu. Pēdējais noraudzījies uz somu jaunekli un jautājis: „Sakait, vai jus esat apdāvināts?” Sibeliuss atbildējis bez apdomāšanās: “Visaugstākajā mērā!” „Nu, tad mēs varam saprasties,” apmierināts izsaucies Grīgs.
Abu lielo ziemeļnieku saprašanās ir izpaudusies jo sevišķi tādējādi, ka viņi iegājuši lielajā pasaulē kā esenciāli nacionāli komponisti, pie tam Sibēliuss, kuru kā simfoniķi šais dienās atkal mēdz minēt blakus Bēthovenam, varbūt ir lielākais brīnums pasaules mūzikas vēsturē: viņa kompozīciju somiskais raksturs liekas gandrīz vai materializējamies, gandrīz vai rokām taustāms, viņš ir tik nacionāls, ka grūti tam sameklēt līdzinieku starp citiem lielajiem no citām tautām.”