“Kad pēdējais zāles stiebrs pazudīs, tad arī mēs pazudīsim,” Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūrdeva” saka tekstilmāksliniece Dzintra Vilks, kura savos vizuāli pievilcīgajos un rūpīgi izstrādātajos darbos ieauž rūpes un bažas par apkārtējo dabu un dzīvo radību, kas izsīkst mūsu acu priekšā. Kādus darbus iespējams aplūkot mākslinieces jaunākajā izstādē “Pat ja tumsa, pat ja sals…”, un kādu apstākļu sakritība Dzintru Vilks pamudinājusi savos darbos izmantot sizala diegu, bez kā jau vairākus gadus nav iedomājama viņas daiļrade?
Tekstilmāksliniece Dzintra Vilks ir dzimusi vasaras saulgriežos un ļoti spilgti izjūt dabas ritmu, kas rod izpausmi arī viņas mākslā. Dzinta Vilks savulaik beigusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas Rokdarbu un aušanas nodaļu un pēc tam – Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu. Par saviem skolotājiem un iedvesmotājiem viņa uzskata māksliniekus Rūdolfu Heimrātu un Edīti Pauls-Vīgneri.
Iedvesmojoties no meža, pļavas, vēja, kukaiņiem, gadalaikiem un zāles stiebriem, Dzintra Vilks rada lielformāta gobelēnus, miniatūrtekstīlijas un telpiskas kompozīcijas, izmantojot dabas materiālus. Māksliniece uzsver, ka savu mākslu balsta uz klasiskām un senām tehnikām. Līdzās aušanai viņa izmanto arī lāpīšanu, šūšanu, tamborēšanu, izšuvumus un adījumus. Izstādēs māksliniece piedalās kopš 1977. gada, un viņa ir reprezentējusi Latvijas mākslu daudzās starptautiskās tekstilmākslas izstādēs.
Viņas darbi atraduši vietu privātās un muzeju kolekcijās visā pasaulē – ASV, Austrālijā, Dānijā, Itālijā, Honkongā, Kanādā, Krievijā, Meksikā, Norvēģijā, Polijā, Somijā un Vācijā. Jaunākā Dzintras Vilks personālizstāde atklāta galerijā “Daugava”, un tās nosaukums ir “Pat ja tumsa, pat ja sals…”
Māksliniece ir teikusi: “Gandrīz katrs mans darbs ir bez sākuma un gala. Arī tas ir no dabas noskatīts – bezgalīgs, harmonisks ritma atkārtojums, kā gadalaiku mija.”
Henrieta Verhoustinska: Es ļoti priecājos, ka jūs esat šeit, “Kultūrdevas” studijā. Izcilā tekstilmāksliniece Dzintra Vilks ir atbraukusi no Piebalgas.
Dzintra Vilks: Nē, vairs jau ne no Piebalgas! No Cēsīm.
Jūs vairs nedzīvojat Piebalgā?
Diemžēl nē.
Nu tad – izcilā tekstilmāksliniece Dzintra Vilks ir atbraukusi no savām mājām Cēsīs, lai tiktos ar mums un runātu par savu jaunāko izstādi galerijā “Daugava”. Jūs esat teikusi, ka katrs jūsu darbs ir bez sākuma un gala. Vai jūs darba tapšanu uztverat kā tādu rituālu?
Nu, varētu varbūt tā arī teikt. Bet drīzāk es teiktu, ka es to uztveru kā nepieciešamību. To es, pirmkārt, jau daru priekš sevis, un tad, ja vēl kādam tas interesē, tas arī, protams, nonāk izstādēs. Jo tie mākslinieki, kuri rada darbu ārpus sevis, tiem īstenībā es neesmu vajadzīga – viņiem pietiek ar to, ka viņi apskatās izstādē darbus un nodod savu vērtējumu. Bet tie mākslinieki, kuri paši ir mākslas darbi, tāpēc arī saņem to ārkārtīgi fantastisko publikas atsaucību un mīlestību. Jo viņi paši ir staigājoši mākslas darbi.
Uz jums skatoties, var tam tikai piekrist.
Piemēram, Lita Beiris – viņa ir vienkārši dūja vai mūza. Viņa pati ir kā māksla. Par mums to nevar tā teikt.
Nu, var gan.
Nu, labi. Bet īstenībā jau svarīgākais ir tas moments, kad dažreiz naktī atskrien tā mūza.
Naktī?
Jā, bieži vien tas notiek naktī. Man blakus gultai stāv zīmulis un blociņš, un tad es ātri, ātri… Jo līdz rītam gaidīt nevar, jo es bieži vien neko vairs neatceros. Galvenais, lai tev ir, ko teikt, un tas dažreiz tiešām atnāk naktī. Tā ideja. Un, ja ir, ko teikt, tad tas galvenais pēc tam ir izdomāt, kā to dabūt gatavu.
Runājot par ideju, nevar nepamanīt ekoloģisko vēstījumu jūsu izstādē. Tur ir visi tie lieldarbi, kuros ieskatoties, ir mazas ķirzaciņas, mazi kukainīši, mazi tārpiņi. Un jūs arī izstādes pavadtekstā rakstāt, ka 50 gados dzīvnieku skaits uz zemes ir sarucis par 70%.
Tas ir no jūsu raidījuma. Es skatos Latvijas Televīziju. Tad jau laikam tā ir jābūt, ja jūs man tā ziņojat. Es to visu pierakstu.
Bet, jā, mani, protams, tas uztrauc, jo mēs esam alkatīgi savā vēlmē dzīvot arvien labāk un ēst arvien vairāk…
Skatoties arī televīzijā, kuru es jau skatos daudzus gadus, es redzu, kā cilvēki mainās. Man ir sajūta, ka daži dzīvo, lai ēstu, nevis ēd, lai dzīvotu. Vai tad tā dara kāda cita dzīva radība? Nav viņiem vajadzīgi desmit baušļi, lai dzīvotu un eksistētu uz šīs planētas. Bet cilvēkam ir vajadzīgi desmit baušļi, citādi viņš kļūst par necilvēku. Un tas ir šausmīgi.
Bet kā jūs apvienotu vienotā idejā šo izstādi? Es esmu pareizi uztvērusi, ka tās ir tās raizes par mūsu planētu?
Visu laiku man ir raizes par mūsu planētu. Visu laiku. Kā var nebūt raizes? Ir jums tāds raidījums “Cīņas dzīvnieku pasaulē”, kuru es aužot vienmēr ieslēdzu. Un tad es arī uzzinu kaut ko, kas notiek uz mūsu planētas, un ļoti priecājos, ja tas ir kas labs, bet biežāk ir atkal kaut kas šausmīgs. Nerunāsim nemaz par Ukrainu.
Bet ir palikuši septiņi tūkstoši gepardu, un cilvēki dzenas ar džipiem viņiem pakaļ. Tām mammām, kuras ir devušās medībās, lai sagādātu saviem bērniem ēdienu.
Viņiem ir jāēd gaļa, viņi tā ir iekārtoti. Bet mums tā gaļa īstenībā nav vajadzīga – mēs mierīgi varam iztikt. Protams, mēs neesam liellopi, kuri ar diviem kuņģiem var tikai zāli ēst, bet… Es vienkārši pārdzīvoju, ka ir palicis vairs tikai katrs piektais putns, kas mums sagādā tādu brīnišķīgu un neaptveramu laimes sajūtu pavasarī. Katrs piektais vairs tikai esot palicis. 20 000 vaļu tiek nogalināti katru gadu. Vāks.
Vai jūs ticat, ka ar mākslu kaut ko šajā visā var mainīt?
Es jau gribētu ticēt, es visu laiku ticu. Es esmu ticīgā.
Reliģijas mani nesaista, bet es ticu, ka tomēr ir kaut kāds skaidrais saprāts. Es ticu zālei, bez kuras šī planēta nevarētu eksistēt. Tad, kad pēdējais zāles stiebrs pazudīs, tad arī mēs pazudīsim.
Tāpēc es joprojām ticu. Un tāpēc es joprojām strādāju un taisu. Pēdējais darbiņš man saucas “Uzmanību, sargies traktora!”.
Jā, es tādu pamanīju.
Un tā doma man radās, braucot no vienas citas izstādes atklāšanas Rēzeknē uz Rīgu. Un es skatījos uz tiem izbraukātajiem laukiem, un man ienāca prātā tādu darbiņu uztaisīt, kur ir paslēpušās tās sīkās radībiņas, un viņas taču nezina, ka tūlīt nāks tas traktors un savāks visu priekš kaut kādas monokultūras kārtējās. Tā radās tas darbiņš. Traktoriņus paķēru lielu daļu no savu mazbērnu mantu kastēm, jo tas man likās ļoti būtiski, lai būtu tie traktori. Ja viņš būtu bez tiem traktoriem, tad viņš būtu vienkārši tāds skaists pēc formas, bet bez satura. Tā kaut kā. Un tā es arī strādāju. Vienkārši nejauša doma, kas varbūt sākumā nav nemaz tik liela, beigās tomēr samilst.
Tekstilmāksla Latvijā allaž ir bijusi ļoti lielā cieņā un godā. Jūs esat daļa no lielāka procesa. (..) Jūs strādājat ar tradicionālām stellēm?
Es strādāju ar tradicionālām stellēm, diegu un adatu. Un nevis ar parastu diegu, bet ar sizala diegu. Sizals ir sakaltusi agave, līdzīgi kā lina pavediens. Un tā es veidoju. Es esmu arī arhitekts, tēlnieks vai pat grafiķis. Man tā krāsa nepadodas.
Vai esat domājusi par mākslīgā intelekta izmantošanu savā darbā?
Nē, es to nelaistu klāt. Bet viņš arī nevarētu man palīdzēt, es tā domāju. Varbūt ar laikmetīgajām stellēm mākslīgais intelekts varētu sevi izteikt. Ļoti interesanti būtu. Veselas izstādes varētu savā starpā taisīt. Vispār interesanti, vai viņi visi vienādi savā starpā domā, vai katrs mākslīgais intelekts domā ko citu?
Man šķiet, ka katrs kaut kā savādāk.
Bet kā tad tā? Viņiem būtu jābūt vienotai atbildei, bet viņiem tātad arī ir savi uzskati par dzīvi un mākslu.
Ir gan, un tie atšķiras.
Nu, lūk. Bet es labāk pati.
Jūs pieminējāt sizalu, kas ir jūsu firmas zīme. Jūs strādājat arī ar vilnu, ar zīdu, ar kokvilnu un citiem dabiskiem materiāliem, bet sizals ir tas īpašais.
Jūs gribat zināt, kā tas viss sākās?
Jā.
Sākās ar Mākslas dienām – kādreiz bija tādas Latvijā. Ļoti skaists pasākums. Un mūs ar dažiem kolēģiem uzaicināja uztaisīt lielu, lielu mākslas darbu, kas ietvēra arī logus. Un es darīju to daļu, kas bija aizkars – ar sizalu un dažādām auklām. Un mums ļoti daudz palika pāri. Tā kā Rīgas domei arī nebija naudas, ko mums samaksāt, mums jautāja, vai mēs negribam dabūt to atalgojumu par darbu auklās. Nekas cits jau neatlika, kā piedāvājumu pieņemt. Un tā man tās auklas un sizals stāvēja, un tad es ieraudzīju vienu Edītes Vīgneres darbu, kur viņai bija viss no vienas tādas garas sizala auklas ar tādām mazām puķītēm iekšā. Īstenībā šis darbs ir izgājis cauri visai manai daiļradei, tā varētu teikt. Es esmu viņas dvēseles radiniece. Un tā es iesāku arī pati pamēģinat ar to sizalu, jo man viņš stāvēja mājās, un, tā kā es dzīvoju šķērsielā, žurkas jau tur bija sataisījušas ļoti labus midzenīšus. Es gribēju to visu pārtraukt, jo tās auklas man stāvēja šķūnītī. Un tā es sāku. Uzmetu pirmo ligzdu. Tādās kārklu klūgās. Un tā sākās mana aizraušanās ar sizalu, kas nav beigusies vēl tagad.
Mēs tik daudzas naktis esam kopā cīnījušās par Ukrainu. Abas divas. Ar asarām. Viena vienā galā, otra otrā galā. Un nekādi mums neizdevās. Man pat bija ļoti laba ideja, kā palīdzēt. Es uzrakstīju šajā sakarā arī iesniegumu portālam “Manabalss.lv”, lai no katra ienākuma varētu novilkt vienu eiro. Tikai vienu eiro no katra ienākuma. Iedomājieties, mēs esam pusotrs miljons. Un katru mēnesi mēs bez ziedošanas, jo ziedot jau ir ļoti sarežģīti – tas ir dārgi, sarežģīti un neefektīvi. Bet, ja mums oficiāli novilktu no katra ienākuma vienu eiro, tad iedomājieties, cik gadā tas būtu?
Un par to jūs spriedāt ar Edīti?
Jā. Un viņa arī ļoti atbalstīja šo ideju. Par ko tikai mēs neesam runājušas. Arī par to, ka varētu izgudrot ko tādu, ka tie lādiņi atsitas pret mūsu robežu, kura būtu digitāli ar stariem… Un viņi aizietu atpakaļ, un viņi uzsprāgtu tur, no kurienes viņi ir nākuši. Tādas mums bija visādas idejas.
Bet par mākslu jūs arī runājāt?
Jā, par mākslu arī. Viņa man bija skolotāja līdz pat savai pēdējai stundiņai. Viņa bija tik profesionāla un erudīta mākslā. Un arī modē. Lielisks cilvēks.
Nākamnedēļ Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā tiks atklāta Georga Barkāna simtgades izstāde, un tekstilmākslas gājiens turpināsies. Vai jūs jūtaties kā daļa no kādas mākslinieku kopienas? Jūs esat vienaudze, piemēram, ar Egilu Rozenbergu, ar mūsu izcilo tekstilmākslinieku.
Viņš ir sava ceļa gājējs un nepieder pie nevienas kopas. Un es arī. Es labi jūtos izstādēs kopā ar kolēģiem, bet īstenībā es esmu vientuļa. Diezgan vientuļš vilks. Un mani pilnīgi apmierina mans statuss. Man pietiek ar manu ģimeni, kas ir viens no maniem lielākajiem un skaistākajiem dzīves projektiem kopā ar vīru.
(..) Vai jūs esat pētījusi, kāda ir jūsu darbu ilgmūžība? Vai jūsu darbs var izdzīvot gadsimtus?
Kāpēc ne? Droši vien, ka var. Ja viņiem netiek klāt kodes un putekļu kārtas… Senie gobelēni taču vēl joprojām priecē. Protams, izbalējuši, bet manas krāsas daudz nevar izbalēt, jo liela daļa ir no pluču dzijām. (..) Mēs nododam pārstrādei visus savus audumus un apģērbus nevajadzīgos. Un Limbažos ir tāda aušanas darbnīca “Tīne”, kas ražo dziju, kurā ir daudzu cilvēku mūži iekšā. Iedomājies, cik tas ir fantastiski?
Tā kā otrreiz pārstrādātu dziju?
Jā. Viņa ir lētāka, viņa ir arī ar ārkārtīgi fantastisku toni. Un bagāti arī ar savu filozofiju. Nu, lūk, ar tādiem es strādāju, un tādi arī nebalē. Man viņi ļoti patīk.
Un tie arī būs ilgmūžīgi.
Jau ir ilgmūžīgi, un vēl arī būs.
Noteikti ilgmūžīga ir arī grāmata “Vilka albums”, kas ir ārkārtīgi skaista. Tur ir arī jūsu iemīļotā sizala grāmatzīme. Un šī grāmata tapa kopā ar rakstnieci Gundegu Repši. Varbūt skatītāji nezina, bet Gundegas Repšes izglītība ir mākslas zinātne, un tie teksti ir tādi poētiski un skaisti, kas spēlējas ar jūsu uzvārdu un raksturo jūsu personības totēmu.
Jā, viņa ir skarba un mīļa. Mūsu draudzība ir izaugusi par tādu… Viņa ir mans domubiedrs, kurš nekad nebaidās pateikt skarbu vārdu, un es pat brīnos, kur es, tāds vienkāršs radījums, kas ir no citas kastes… Bet viņai laikam arī ir vajadzība pēc kaut kā tāda vienkārša kā Vilks. Mūsu draudzība ir vienkārši fantastiska. Paldies Gundegai, ka viņa arī piekrita šo grāmatiņu veidot.
Izrādās, ka Gundegas mamma un mana vīra māte, kas bija Guntim Plūmiņam mamma, bija draudzenes. Viņas vienmēr kopā gāja uz izstādēm un briesmīgi jūsmoja par maniem darbiem.
Pati Gundega nekad nav interesējusies par tekstilmākslu, bet tad, kad mēs sākām pazīties un viņa atbrauca pie manis uz Piebalgu, pēc tam viņa man teica, ka īstenībā tas ir arī viņas mammai veltījums un dāvana, jo viņas mammai es ļoti patiku. Un to es nezināju. Tik maza tā Latvija. (..)
Dzintra, vai jūs joprojām strādājat katru dienu?
Kā kuro reizi. Tad, kad es pieķeros, tad jā. Tad ir jāstrādā katru dienu, jo mana vecmodīgā tehnika ir tāda (..) – es redzu tikai 30 centimetrus no iepriekš noaustā – nevar patīt uz atpakaļu, tāpēc nevar neaust.
Lai nepazaudētu domu.
Tieši tā, jā. Bet pēc tam tad es taisu lielu pārtraukumu.
No jūsu darbiem nāk ārā dažādi izaugumi, dažādas skulptūriņas. Un arī instalācijas. Tātad jūs vairs nestrādājat tikai plaknē – tas jums vairs nav interesanti. Jūs telpiskus veidojat savus darbus.
Nu, es saku – varbūt man tomēr vajadzēja iet uz tēlniekiem vai arhitektiem. Īstenībā liels nopelns ir arī manai rokdarbu nodaļai, kuru es beidzu. Tur visas šīs tehnikas mēs it kā apguvām, un man viņas it kā nebija vajadzīgas, bet Rūfolfs Heimrāts bija tas, kurš katrā no mums redzēja to potenciālo talantu, un viņš pamanīja, ka man tā izšūšana varētu iet no rokas, kā saka. Un arī mans diplomdarbs jau bija ar izšuvumiem. Viss dzīvē noder, ko tu esi iemācījies. Tas nekad nekur nepazūd.
Latvijas tekstilmākslā ir ļoti svarīgs notikums – triennāle, kas notiek reizi trijos gados, un tagad tā būs 2027. gadā. Līdz 2026. gada septembrim ir izsludināta mākslinieku pieteikšanās. Vai jūs pieteiksieties? Vai jūs darbosieties triennālē?
Es nezinu, pieteikties jau var! Ir jābūt darbam, kurš nav vairāk kā 2 gadus vecs un nav izstādīts nekādā nopietnā izstādē. Tēma ir “Liminālā telpa” – nevaru to nekad atcerēties. Bet tas ir ārkārtīgi ietilpīgs un visaptverošs nosaukums. Vajag mācēt tādus izdomāt. Tur var palikt apakšā jebko.
Ir tāds labs teiciens juristiem – saprātīgās šaubas. Mani tas sajūsmina, un arī “Liminālā telpa” ir gandrīz tas pats.
Piedodiet, ja es kādam ne tā iztulkoju šo ģeniālo nosaukumu. Bet, jā, es domāšu par to. Man jau likās, ka tas “Uzmanību, sargies traktora!” būs par to tēmu. Vai tā būs, es nezinu, bet tad, kad mani galerijas “Daugava” vadītāja uzrunāja, šajā tumsas un sala laikā viņa manī saskatīja iespēju caur maniem darbiem sagādāt kādam gaismu. Un es tiešām esmu pateicīga par to. Bet šo darbu es biju domājusi triennālei, jā. Tad, kad es viņu biju sākusi aust, man pašai bija interesanti, kā tas viss izvērtīsies. Un tā es dienu un nakti audu, kad es saņēmu to uzaicinājumu, un es paspēju uzaust izstādei. Tagad viņš ir tur. Pēc formas ļoti skaists un pat varētu teikt – mīlīgs, bet pēc satura viņš ir briesmīgs. Kā Aristotelis teica – labi mākslas darbi ir tie, kas izraisa vai nu līdzjūtību, vai šausmas. Nu, tad šis ir īstenībā abu apvienojums.
Apakšā ir šausmas zem šī mīlīgā audumiņa.
Darba pilnas rokas, un ir, uz ko tiekties. Ir kaut kādi mērķi. Man liekas, ka tā tekstilmākslas triennāle ir laba ar to, ka tā apvieno šim vienotajam mērķim daudzu un dažādu paaudžu māksliniekus, un mēs ieraugām, cik tekstilmāksla ir dažāda.
Mēs saņemam informāciju par labākajiem. Konkurss tur ir nežēlīgs. Kādreiz “Arsenāls” bija izcila vieta tai izstādei, bet varbūt 2027. gadā tas jau būs atjaunots.
Es sapratu, ka Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notiks.
Tomēr, ja?
Jā. Bet es novēlu jums, Dzintra, lai jūsu iedvesma nepazūd, lai jūsu darbi turpina nest gaismu un vienlaikus liek arī aizdomāties par to, kas notiek uz mūsu planētas Zeme. Novēlu jums priecīgus Ziemassvētkus! Paldies!