“Kultūras mantojums ir tā joma, kur ir jāaug un jāmācās nepārtraukti. Ja kāds saka, ka viņš zina visu, tad ir jādomā, cik lielas ir viņas zināšanas, jo zināt visu par kultūras mantojumu mēs nevaram,” uzskata Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja Ināra Bula. Raidījumā “Kultūrdeva” viņa stāsta par kultūras mantojuma pārvaldē aktuālo, tostarp atalgojumu darbiniekiem, par piekļūstamības jautājumiem un sadarbību ar nevalstisko sektoru, arīdzan par pieminekļiem – Brīvības pieminekli, kam 90. jubileja, un jauniem pieminekļiem, kas parādās pilsētvidē, kā arī tiem, kurus, iespējams, vairs nevēlamies uzlūkot.
Henrieta Verhoustinska: Jūs esat teikusi, ka kultūras pieminekļi ir mūsu identitāte un vērtības. Bet mums ir arī nemateriālās kultūras mantojums. Kā jūs pamatotu šo domu?
Ināra Bula: Kultūras mantojums kopumā. Nevar tādu ļoti skaidru robežšķirtni novilkt starp materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu, jo kas gan būtu, piemēram, vienkārši baznīcas ēkas sienas, ja tajā aizvien nenotiktu dievkalpojumi, ja tajā nenotiku maija dievkalpojumi, kas, kā mēs zinām, ir nemateriālais kultūras mantojums. Līdz ar to – kur ir cilvēks, tur ir nemateriālais mantojums, un kur ir cilvēks, tur ir arī materiālais mantojums.
Bet Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde vairāk tur rūpi par materiālo mantojumu. Kas jūs sirdī esat vairāk – ekonomiste vai mākslas vēsturniece?
Mākslas vēsturniece. Noteikti.
Un par ko tieši ir jūsu doktora disertācija?
Par mantojuma pārvaldības vēsturi, par to, kā attīstās mūsu kultūras pieminekļu aizsardzība tieši sākot no padomju perioda, kad mēs varam sākt runāt arī par profesionālu restaurāciju; es apskatu tieši profesionālās restaurācijas piemērus.
Tieši padomju laikā sāka strādāt Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes līdzšinējas vadītājs pirms jums – Juris Dambis. Viņš ir ļoti redzama personība Latvijas kultūrā. 40 viņa darba gadi veltīti šai vienai iestādei, kurai bijuši dažādi nosaukumu no padomju laikiem līdz mūsdienām. Bet, izpētot jūsu CV, redzams, ka jūs katram savam darbam, katram karjeras pakāpienam veltāt trīs, četrus gadus. Vai ir svarīgi neiesēdēties vienā amatā?
Jāsaka, ka mums ir zināmas paralēles ar iepriekšējo iestādes vadītāju, jo arī viņš savu karjeru ir uzsācis Kultūras ministrijā – līdzīgi kā es. Es tur pavadīju teju desmit gadus, saprotot kultūras nozari, sākot no politikas plānošanas līdz pat budžeta plānošanai. Tas bija ļoti nopietns un svarīgs manas karjeras posms, ja tā var teikt. Tādu karjerismu es atstāju otrā plānā, jo
man ir ļoti svarīgi nest savu labumu kultūras mantojuma jomai un just, ka es redzu, kā to izdarīt, un ka es spēju ietekmēt un vērst procesus uz labu.
Man liekas, ka jūs arī sekojat tam, kas varētu būt interesanti.
Noteikti. Lai darbs aizrauj. Man ir paveicies, ka mans darbs man vienmēr ir paticis.
Pārņemt šīs pārvaldes vadību pēc Jura Dambja, kurš ir kļuvis ļoti populārs un kura darbība ļoti izteikti ir vērsta uz Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanu (viņš iestājās pret biznesa pārmērīgu diktātu vēsturiskā centra apbūvē un daudz citus labus darbus veica, kurus jūs arī turpināt) – vai tas bija izaicinājums?
Protams! Pēc jebkura iestādes vadītāja pārņemt, it īpaši, kurš tik ilgi…
Ir ilggadējs vadītājs.
Jā. Es domāju, ka arī citām kultūras iestādēm, kā, piemēram, Rundāles pils muzejam [un] Laurai Lūsei bija izaicinājums. Līdzīgi būs arī vēl citām kultūras institūcijām. Ja mēs skatāmies, kā iet pārējām iestādēm, tas droši vien būtu zem mūsu goda ļaut [kādam] no pretējas puses, kam nerūpētu mūsu kultūras pieminekļu aizsardzība, pārņemt to. Es nemaz nevarēju rīkoties savādāk.
“Panorāmas” kolēģi jau ir uzsākuši veselu sižetu sēriju par Brīvības pieminekļa deviņdesmitgadi. Mēs gribētu to paturpināt – par Brīvības pieminekli ir arī mūsu “Kultūrdevas ABC”. Par Brīvības pieminekli runājot, tā tapšanas vēsturē ir divi konkursi un neskaitāmas politiskas un arī inteliģences aprindās notiekošas peripetijas. Kāpēc bija un ir vajadzīgs Brīvības piemineklis?
Brīvības piemineklis mums nav vairāk tikai atgādinājums par mūsu brīvības un demokrātijas cenu, tas ir kaut kas vairāk. Laikam ejot, pie Brīvības pieminekļa ir notikušas ļoti daudz mūsu Latvijas tautai svarīgas norises, kā, piemēram, 1987. gadā Trešā atmoda – grupa “Helsinki-86”, 14. jūnijs, deportācijas [atcere]. Pirmo reizi tur notiek miermīlīga tautas atmodināšana, kas mūs tuvina, kas parāda, ka mēs esam tā demokrātiskā sabiedrība, ka mēs varam arī savādāk iegūt mūsu neatkarību, ne tikai ar ieročiem rokās. Arī visā padomju periodā Brīvības piemineklis tomēr ir bijis augstāks tautas brīvības simbols.
Tas nav tikai kā piemineklis konkrētiem notikumiem, tas tiešām ir gara, demokrātijas un brīvības simbols.
Par Brīvības pieminekli klīst leģenda, ka padomju laikā to gribējuši nojaukt, bet slavenā padomju tēlniece Vera Muhina, kas dzimusi Rīgā un kurai ar Rīgu bija ciešas saiknes, izglāba šo pieminekli. Māksla zinātniece Ruta Čaupova intervijā Eduardam Liniņam Latvijas Radio stāsta, ka tā ir mutvārdu leģenda, kam nav dokumentāru pierādījumu.
Tā ir. Cienītā mākslas zinātniece noteikti saka taisnību, jo viņa ir ļoti daudz savus darba gadus pielikusi, lai izpētītu šo visu. Mums nav tādas dokumentāras liecības par to. Īstenībā no padomju laikiem ļoti daudz mums ir šis mutvārdu mantojums, kā mēs zinām pēc nostāstiem, kā viens vai otrs mūsu kultūras piemineklis ir izglābts, un Brīvības piemineklis ir viens no tiem.
Ir kāds krāšņākais stāsts, kas jums nāk prātā?
Droši vien Imanta Lancmaņa stāsts par to, kā viņš brauca uz Maskavu aizstāvēt savas intereses, lai piešķirtu finansējumu Rundāles pils atjaunošanai. Tas tiešām bija ievērojams darbs, un visa viltība un loģika tika likta lietā.
Atgriežoties pie Brīvības pieminekļa – vai jums ir kāds personisks stāsts, kas saistīts ar jūsu ģimenes vēsturi?
Jā, man ir ļoti personisks stāsts. Mēs ar vecākiem dzīvojām Ķemeros. Mans tētis bija restaurators. Bērnībā bija tā, ka viņš objektos bija ļoti ilgu laiku, kamēr restaurācijas darbi notika, un, kad varēja, viņš brauca no komandējumiem mājās. Es atceros, ka mēs visi kopā pirms manas pirmās klases 1. septembra devāmies uz Rīgu, lai iegādātos grāmatas. Tas priekš manis – tā sešgadīgā bērna, kurš Rīgu varbūt bija redzējis tā ļoti attālināti – bija ļoti liels notikums. Es vēl tagad atceros, kā liepas smaržoja, kā mēs gājām un mamma stāstīja, ka tas ir Brīvības piemineklis.
Un ko viņa stāstīja?
Noteikti viņa stāstīja par to, kā viņš ir tapis. Arī mūsu ģimenes vēsture ir ļoti dažāda. Ka tas simbolizē mūsu brīvību, kas ir izcīnīta ar cīņām pēc Pirmā pasaules kara.
Jūsu jaunais amats aptver plašu darbības lauku. Es mazliet nolasīšu, kas rakstīts Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadlīnijās par mantojuma publisko pieejamību: “Latvija ir bagāta ar daudzveidīgu kultūras mantojumu – pilis, muižas, baznīcas, pilskalni un senvietas, nozīmīgas sabiedriskās ēkas, industriālas būves, vēsturiskas dzīvojamās ēkas un viensētas, nekustami un kustami mākslas darbi, pilsētu vēsturiskie centri, kultūrvēsturiskas ainavas un citas vēstures materiālās liecības ir nozīmīgs resurss Latvijas valsts līdzsvarotai attīstībai un dzīves kvalitātes nodrošināšanai.” Kuras no šīm sadaļām jums ir tuvas un pazīstamas, bet kuras vēl apgūstamas jūsu jaunajā amatā?
Man laikam jāsaka, ka tuvs un pazīstams ir teju vai viss tāpēc, ka es iepriekš esmu strādājusi Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē. Man ir bijis tas gods mācīties no…
Jūs vadījāt Rīgas nodaļu?
Es uzsāku kā kultūras mantojuma politikas daļas speciālists, un pēc tam sagadījās tā, kā nācās pārņemt vadīt Rīgas nodaļu un mācīties arī no paša Jura Dambja.
Līdz ar to Kultūras mantojuma pārvaldē strādāju tajā laikā un turpinu strādāt. [Mums ir] valsts līmenī lieliski eksperti un speciālisti. Kultūras mantojums ir tā joma, kur ir jāaug un jāmācās nepārtraukti. Ja kāds saka, ka viņš zina visu, tad ir jādomā, cik lielas ir viņas zināšanas, jo zināt visu par kultūras mantojumu mēs nevaram.
Tik plašs lauks – pārvaldes uzdevumus ir aizsargāt, glābt, popularizēt, apzināt. Tik daudz darbības vārdu, tik daudz darba.
Tas tā ir, bet tas nebūt nenozīmē, ka mēs esam vieni paši šajā laukā. Kad es stājos amatā, turpinājuma principa nodrošināšanai es uzsvēru arī sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām. To mēs turpinām darīt. Ja mēs runājam tieši par vides pieejamību, tad šobrīd turpinām un esam ļoti labā sadarbībā ar “Apeironu”; plānojam uz nākamo gadu arī aptver tos Latvijas reģionus, kas varbūt īsti nav gatavi un īsti nesaprot, kas tas tāds ir un kāpēc mums arī kultūras piemineklī [ir jānodrošina piekļūstamība visiem], un kā mēs to saudzīgi varam izveidot.
Bet kā to vispār var saudzīgi izveidot? Jo, piemēram, Venēcijā arī Rialto tilts ir principā nepieejams cilvēkiem ratiņkrēslā.
Tiesa, tas tā ir. Tieši Cēsu muzejā, darbojoties ar pieejamības, piekļūstamības ekspertiem, es secināju, ka nebūt nevajag pilnīgi visur iekļūt cilvēkiem, galvenais ir viņus aizvest, atvērt durvis un, lai viņi sajūt to īpašo auru un vietas garu, kas tur ir (tas atkal ir nemateriālais mantojums). Šobrīd ir visādi arhitektūras paņēmieni, ir jaunas inovācijas.
Man kolēģi tikko bija Somijā, lai skatītos, kādas Eiropā ir inovācijas tieši piekļūstamības ziņā. Pasaule iet uz priekšu, mūsu izpratne iet uz priekšu, un ir veidi, kā to iespējami saudzīgāk kultūras piemineklim nodrošināt.
Par padomju laiku un citu laiku pieminekļiem joprojām uzvirmo diskusijas – kuru pieminekli saglabāt, kuru nesaglabāt. Vai Latvijā kādreiz būs tāds morāli un ideoloģiski novecojušo pieminekļu parks, kāds ir Lietuvā? Vai jūs redzat tam jēgu?
Tad, kad šis process aizsākās, bija doma (tas jau bija iepriekšējā iestādes vadītāja iniciēts), ka visus padomju perioda pieminekļus, kas tādi vai citādi kalpo ideoloģiskiem mērķiem un satur ideoloģisko simboliku, mēs varētu tiešām tādā slēgtā teritorijā novietot, kas būtu kā muzejs, kas kalpotu sabiedrības izglītības nepieciešamības interesēm. Bet diemžēl tas palika otrajā plānā dēļ finansējuma, dēļ teritorijas, jo tad ir jautājums, kur tad mēs to visu glabāsim, kā tas viss izskatīsies un cik tas valstij izmaksās. Šāds lēmums – par slēgtu teritoriju – netika pieņemts.
Bet kāds tad ir liktenis visiem šiem ļeņinekliem, Uzvaras pieminekļa fragmentiem un tamlīdzīgi?
Mēs zinām, ka Ļeņina pieminekļu gan prototipi, gan arī pašu pieminekļu fragmenti glabājas. Mums ir teritorijas, diezgan privātas, kur pēc savas iniciatīvas ir saglabājuši. Daļa Uzvaras pieminekļa fragmentu glabājas sadarbībā ar Okupācijas muzeju. Ja mēs šobrīd vērtējam Latvijas kultūrvēsturisko telpu, tad redzam, ka tādu izteiktu, ar ideoloģijas simboliku saturošu pieminekļu nav. Savukārt Igaunija to visu ir risinājusi vēl savādākā ceļā. Tā kā visas trīs Baltijas valstis ir gājušas nedaudz citu ceļu.
Kādā ceļā Igaunija to ir risinājusi?
Igaunijā viņi ir noņēmuši ideoloģiskos simbolus, kas bija Padomju Savienībā…
Zvaigznes un tamlīdzīgi.
Jā, tādus visādus, bet viņi ir atstājuši ļoti lielu daļu pieminekļus publiskajā telpā, tieši ieguldoties sabiedrības izglītošanas darbā. Ja mēs skatāmies viņu militārās bāzes, kas bija uz atsevišķām salām novietotas, tur bija tiešām ļoti kvalitatīvi, augstvērtīgi tā laika mākslas fragmenti, kā, piemēram, freskas. Igaunijas mākslas akadēmijas restauratori ilgstoši tur bija strādājuši ar studentiem un pārvietojuši [tā laika darbus] uz muzeju, kur savukārt tālāk viss ir saglabāts, un muzejpedagoģiskās programmas turpina stāstīt par mūsu tautas vēsturi.
Bet Uzvaras piemineklis bija jānojauc.
Jā.
Bija jānojauc, jo tas jau bija pārvērties par pulcēšanās vietu, kas nešķita lojāla Latvijas valstij. Ko darīt ar Andreja Upīša pieminekli? Kā mēs zinām – liels, dižs rakstnieks, izcili romāni, bet viņš 1940. gadā brauca uz Maskavu lūgt Latviju uzņemt Padomju Savienībā. Ir plaši izskanējis tēlnieka Ivara Drulles piedāvājums sašķelt viņu divās daļās, tā teikt – labais Upītis un sliktais Upītis.
Man kā mākslas vēsturniekam, protams, šāds piedāvājums sašķelt jau tā brīža ļoti spilgtu mākslas objektu, kas aizvien atrodas pilsētvidē, nešķiet pieņemams.
Mēs ar tādām barbariskām metodēm šobrīd iznīcinām mūsu tomēr tautas mākslu. Mūsu risinājums, ko mēs kā Kultūras mantojuma pārvalde teicām un, iespējams, arī mans viedoklis būtu tāds, ka pieminekli varētu pārvietot kaut kur citur. Mums kopīgi ir jāskatās gan ar Kultūras ministriju, gan ar pilsētu…
Izskanēja piedāvājums, ka uz viņa dzimto vietu – Skrīveriem.
Arī tur pieminekli varētu pārvietot. Te ir jāskatās arī cita lieta, ko mēs paudām savā vēstulē Kuldīgas novada pašvaldībai saistībā ar 1905. gada pieminekļa pārvietošanu. Mūsu kultūras kolektīvajā atmiņā tomēr šī vēsture ir saglabājusies, jo no nevienam no mums nevar izdzēst to visu. Ja mēs kādu no pieminekļiem šādā veidā pārvietojam, mēs mākslīgi mēģinām transformēt vēsturi. Tad ir jautājums – kādā tā vēsture aiziet tālāk un vai tomēr mūsu primārais uzdevums nav par šo vēsturi, lai kāda tā bija (mēs to nevaram mainīt, tāda tā ir bijusi), vairāk skaidrot un izglītot sabiedrību.
Bet atstāt pieminekļus tur, kur tie ir?
Vai nu atstāt pieminekļus tur, kur tie ir, vai arī skatīties konkrēti no konteksta. Piemēram, Upīša gadījumā tas nav kā ar 1905. gada pieminekli. Upīša pieminekli varbūt tiešām varētu pārvietot, bet ne sadalīt uz pusēm vai kā citādi iznīcināt tomēr tā laika mākslinieka darbu.
No kreisās: Ināra Bula un Henrieta Verhoustinska
Foto: Aigars Bumburs / LTV
Par kultūras mantojumu bez šaubām kļūst arī mūsdienu mākslinieku darbi pilsētvidē. Ar trim pieredzējušiem tēlniekiem par to aprunājās mana “Kultūrdevas” kolēģe Sandra Kiršberga. Ināra, kā jūs komentētu tēlnieka Gļeba Panteļejeva izteikumu sižetā par konkursu ačgārnību un sākšanu no nepareizā gala?
Man laikam zināmā mērā viņam ir jāpiekrīt, jo tiešām tas tā arī ir, ka dažreiz ierēdņu vai attiecīgo speciālistu gaiteņos mēs sākumā domājam, kā izpildīt Iepirkumu likumu prasības, un aizmirstam, kas tad īstenībā ir mērķis, kādēļ iepirkums vispār rodas. Ar to es arī esmu saskārusies savā līdzšinējā darbībā. Par konkrēto gadījumu (red. – par Neatkarības laukuma attīstīšanas konkursu) es nemācēšu nokomentēt, jo tā ir Rīgas dome, bet man skumji dzirdēt.
Pats laukums un publiskā vide Rīgā mums ir sadrumstalota un vienots skatījums, jauni akcenti tik tiešām būtu apsveicami.
Kāds ir jūsu viedoklis – vai mūsu pilsētvidei nevajag pieminekli Aspazijai, ja reiz tāds ir Rainim?
Mūsu pilsētvidē ir piemineklis Aspazijai. Es aicināšu visus aizbraukt uz Jūrmalas pilsētu, kur ir vairāki Aspazijas pieminekļi. Visticamāk, šī pilsēta droši vien ir tā, kas mums pirmā nāk prātā vai asociējas ar vārdu Aspazija, vai ne?
Kā jums šķiet – vai pieminekļu mode nesāk norimt un pāriet vairāk uz kapiem, kur ir piemiņas zīmes? Vai mēs vairs necenšamies savus cilvēkus publiskot pieminekļos?
Gan jā, gan nē. Tā ir bijis visos laikos. Droši vien attīstība tā sporādiski iet pa spirāles principu. Gan iepriekšējās desmitgadēs ir bijuši līdzīgi uzstādījumi, gan arī tagad.
Ja mēs runājam par Rīgu, tad pilsētai droši vien pietrūkst viens liels, kopējs skats, kāda mūsu publiskā ārtelpa un pieminekļi tajā būs.
Jo, piemēram, ir skaidrs, ka mēs tagad uzstādām jaunu pieminekli Birkertam, bet tad ir jautājums, kā tas iet kontekstā. Jo mēs zinām, ka tikpat labi mums ir arī piemineklis slavenajam uzbeku Ulugbekam, kurš tur stāv tāds pusaizmirsts, un mums ir vēl un vēl. Jautājums – kāds ir konteksts, kā mēs saskatām savu pilsētvidi, kur tad būtu mūsu Rīgas nozīmīgākās personības, kur tām būtu jāatrodas? Tas ir lielāks un plašāks plānošanas process, ko viens pats mākslinieks nevar atrisināt.
Bet kā to var atrisināt?
Tur droši vien ir jānāk kopā ar Rīgas domi, jo tas ir viņu pilsētplānošanas…
Jo mums jau ir galvenais pilsētas arhitekts Rīgā.
Jā, mums ir pilsētas galvenais arhitekts un ne tikai – mums ir arī pilsētas kultūras mantojuma aizsardzības birojs. Es domāju, ka Rīgas pilsētai ir gana daudz lielisku speciālistu, kas to varētu sākt darīt.
Kādiem ir jābūt, jūsuprāt, tiem jaunajiem pieminekļiem, lai tos tiešām varētu nosaukt par kultūras mantojumu? Kādi ir galvenie kritēriji, kam būtu jāatbilst?
Tādu kritēriju droši vien, ka nav, jo tur atkal ieslēdzas viss kopums. Noteikti ir šīs mākslinieciskās kvalitātes – mākslinieka fantāzijas lidojums un kā tas iet korelācijā ar apkārtējo vidi. Tas ir ļoti sarežģīts mehānisms, kuru mēs tā īsti šobrīd nevarētu nodefinēt. Tāpēc jau ir tā, ka katru ēku, katru projektu mēs skatāmies atsevišķi, mēs nevaram uzlikt vienotas standarta prasības pilnīgi visam.
Nu bet kādu veiksmīgu piemēru jūs varat nosaukt?
Gunāra Astras piemineklis. Viņš ir veiksmīgs, viņš ir skarbs, viņš ir ļoti atbilstošs. Es tāpēc runāju jau personas formā, jo, ejot viņam garām, mēs aizdomājamies, mēs redzam, saprotam un viņš iedod vēsturisko konotāciju līdzi. Ejot garām piemineklim, es esmu paklausījusies, ko tūristi pūļi savā starpā runā. Viņš tomēr iedod kaut kādu svaru un nozīmi, un ir skaidrs, kas tas ir piemineklis vienam ļoti nopietnam mūsu brīvības cīnītājam.
Kas ir jūsu steidzīgākie darāmie darbi 2026. gadā?
Noteikti atbalsts maniem cilvēkiem, manam personālam. Es to nekad neslēpšu: viss, kas sākas iestādē, noteikti ir no cilvēkiem, personāla.
Es noteikti turpināšu cīnīties, lai būtu adekvāts atalgojums. Kultūras mantojuma nozare šobrīd cieš ļoti – mums ir viszemākais atalgojums.
Mēs pat esam izvilkuši salīdzinājumu ar…
Cilvēkiem ar augstākajām izglītībām, ar doktora grādiem.
Ar ļoti lielu pieredzi. Piemēram, ja mēs skatāmies pēc funkcionālās nozīmes, mēs izvilkām salīdzinājumus starp Ekonomikas ministrijas būvniecības un arhitektūras daļu un Būvniecības valsts kontroles biroju, kur pēc būtības mums pienākumi ir līdzīgi, bet mūsu ekspertiem ir varbūt pat lielāka pieredze, bet nesalīdzināmi zemākas algas.
Ināra, novēlu, lai tas mainās un mums būtu arī jauni objekti, par kuriem runāt, priecāties un ne tikai Rīgā, bet ārpus tās! Paldies par sarunu!