Vardanjanam izvirzītas vairāk nekā 40 apsūdzības, tostarp par terorisma finansēšanu, bruņotu grupējumu dibināšanu, nelikumīgu Azerbaidžānas robežas šķērsošanu, tīšu slepkavību un vardarbīgu varas sagrābšanu.
Vardanjans caur savu ģimeni paziņojis, ka “neatzīst notiekošo tiesas procesu un neplāno piedalīties taisnīguma imitēšanā”.
“Baku notiekošais tiesas process neatbilst taisnīga tiesas procesa pamatstandartiem, tāpēc to nevar uzskatīt par tiesas procesu šī vārda patiesajā nozīmē. Es neko nenožēloju. Visas savas darbības es darīju apzināti un brīvprātīgi, pilnībā apzinoties iespējamās sekas. Esmu gatavs atbildēt par savu rīcību Dieva priekšā. Vienīgais, ko es nožēloju, ir tas, ka es nevarēju darīt vairāk,” paziņoja Vardanjans.
Kalnu Karabaha, kas PSRS laikā bija Azerbaidžānas PSR sastāvā, kopš deviņdesmito gadu sākuma pastāvēja kā “de facto” neatkarīga armēņu republika. Kaut gan kopš PSRS sabrukuma Azerbaidžāna nekontrolēja Kalnu Karabahu, tā šo armēņu apdzīvoto reģionu uzskatīja par savu teritoriju. Arī starptautiskā sabiedrība atzina Kalnu Karabahu par Azerbaidžānas sastāvdaļu, un neviena valsts neatzina šī reģiona neatkarību.
2023. gada septembrī Azerbaidžāna zibenīgas militāras operācijas rezultātā atguva kontroli pār šo teritoriju, kā rezultātā faktiski visi 120 000 Kalnu Karabahas iedzīvotāju – etniskie armēņi – devās bēgļu gaitās uz Armēniju.
Pēc Kalnu Karabahas sagrābšanas Azerbaidžānas varasiestādes aizturēja vismaz 15 bijušās Kalnu Karabahas amatpersonas.
Cilvēktiesību aizstāvji tiesas procesus pret bijušajiem Kalnu Karabahas līderiem kritizē kā politiski motivētas paraugprāvas.