Izrādes scenogrāfija un simbolisms
Liepājas teātra izrādes “Trīs bēres un divas kāzas” telpu veido iespaidīgi skatuves elementi: divās pusēs pacelti milzīgi akmens tēli, kas atgādina senus dievus vai totēmus, un uz riteņiem novietoti baznīcas soli. Lielu, melnu “Good Year” riepu ar vienu izdzisušu “o” simboliski akcentē scenogrāfa Māra Ruskuļa radīto vidi. Šī telpa, vienlaikus sakrāla un profāna, precīzi iezīmē dramaturģes Lailas Burānes un režisora Mārtiņa Eihes kopdarba koordinātes. Tās asis krustojas starp dzīvību un nāvi, tieši tik skaidri un vienkārši, kā to pauž izrādes nosaukums. Šāda scenogrāfija rada dziļu, daudzslāņainu atmosfēru, kas sasaucas ar Blaumaņa darbu vēstījumu.
Dialogs ar latviešu klasiķi
Režisors Mārtiņš Eihe atgriezies Liepājas teātrī, lai iestudētu “Trīs bēres un divas kāzas”, ko dēvē par laikmeta traģikomēdiju. Šis iestudējums ir īpašs, jo tas ir režisora personīgais atgriešanās ceļš pie Rūdolfa Blaumaņa daiļrades. Lai gan Eihe iepriekš nav iestudējis nevienu pilnvērtīgu Blaumaņa lugu, viņš uzsver, ka latviešu klasiķis ir viņa “sava veida latviešu dramaturģijas fundaments”. Izrādē tiek izmantots “bezkaunīgs remikss”, kurā satiekas un savijas dažādi Blaumaņa noveļu un lugu tēli, veidojot arī šodienas sabiedrības portretējumu.
Dramaturģe Laila Burāne uzsver, ka darbs ar Blaumaņa tekstiem mūsdienās prasa ne tikai cieņu, bet arī “vieglumu un spēles sajūtu”. Viņa raksturo Blaumaņa pasauli kā “dzīvu multiversu”, kurā savijas autora darbi un to atbalsis cilvēkos. Izrāde tiek salīdzināta ar ieniršanu “dziļā, vijīgā upē”, lai tajā “mazliet paplunčātos”, kas norāda uz rotaļīgu, bet vienlaikus arī nopietnu pieeju materiālam.
Tēlu savijums un mūsdienu aktualitāte
Izrādē “Trīs bēres un divas kāzas” saplūst vairāku Rūdolfa Blaumaņa lugu un noveļu tēli, radot mūsdienu sabiedrības portretējumu. Laila Burāne savai asprātīgajai lugai izmantojusi materiālu no skarbām un dramatiskām Blaumaņa novelēm, piemēram, “Salna pavasarī”, “Raudupiete”, “Nāves ēnā”, “Spijēnos”, “Laimes klēpī” un arī no lugas “Indrāni”, krustojot to varoņu vārdus un radurakstus.
Izrāde pievēršas aktuālām tēmām, piemēram, izvēlei starp mīlestību un mantu, kas ir bieži sastopams motīvs Blaumaņa darbos. Viens no centrālajiem jautājumiem ir par to, kam un kādā mērā šodien piemīt morālā vērtība. Tiek uzsvērts, ka nav tāda likteņa lēmuma – visu izlemj cilvēks pats.
Simbolisms un ekoloģiskā ētika
Izrādes interpretācijā ieturēts ekoloģiskās ētikas skatpunkts. Tas izpaužas gan Māra Ruskuļa veidotajā scenogrāfijā un Mārtiņa Feldmaņa gaismu režijā, gan tēlu darbībā, gan kostīmu krāsās un detaļās, kā arī izvērstajā putnu tēmā. Šis skatījums rosina pašironiski palūkoties sev apkārt un domāt par dzīvesveidu saistībā ar dabu.
Dubultais “Vērpēju” dialogs, ko atveido Anda Albuže un Inese Kučinska, uzsver indivīda spēju pašam izdarīt izvēli. Izrāde ir cieņpilns, azartisks un skatītājam interesants dialogs ar Rūdolfu Blaumani, kas piedāvā daudzslāņainu skatījumu uz latviešu dvēseli un sabiedrības aktualitātēm.