Atbrīvojot politieslodzītos, Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko cer gūt gan ekonomiskus labumus, gan izrauties no starptautiskās izolācijas, tomēr tas neliecina par viņa režīma uzvedības maiņu. Tā intervijā Latvijas Radio sacīja baltkrievu politoloģe, cilvēktiesību aktīviste un organizācijas “Christian Vision for Belarus” koordinatore Viktorija Vasiļjeviča. Viņasprāt, Eiropas Savienībai (ES) pagaidām nevajadzētu sekot Amerikas Savienoto Valstu (ASV) pēdās un atcelt daļu no Baltkrievijai noteiktajām sankcijām.
Eksperte: Pēc politieslodzīto atbrīvošanas Baltkrievijā represijas nav mazinājušās
Politieslodzītie kā sarunu instruments ar Rietumiem
Uldis Ķezberis, Latvijas Radio: Ar kādām sajūtām jūs pagājušajā sestdienā sagaidījāt ziņu, ka no cietumiem Baltkrievijā ir atbrīvoti vēl 123 politieslodzītie?
Viktorija Vasiļjeviča: Protams, es biju ļoti priecīga. Jau dažas dienas iepriekš klīda baumas, ka varētu notikt atbrīvošana un tika minēti atsevišķu cilvēku vārdi un atbrīvojamo skaits, runāja pat par aptuveni 150 cilvēkiem. Tāpēc visi bija satraukti un gaidīja, kas notiks. Tajā pašā laikā bija arī bail, ka tās ir tikai baumas un nekas patiesībā nenotiks. Taču, kad sestdien oficiāli tika paziņots par atbrīvošanu, bija milzīga prieka sajūta. Protams, pirmais, ko darīju, meklēju atbrīvoto cilvēku vārdus, lai uzzinātu, vai starp tiem nav kāds, ko pazīstu personīgi. Es tiešām biju ļoti priecīga.
Ieslodzītos atbrīvoja pēc ASV prezidenta Trampa īpašā sūtņa tikšanās ar Baltkrievijas diktatoru Lukašenko. Vai politieslodzītie ir kļuvuši par sava veida valūtu Lukašenko centienos uzlabot attiecības ar ASV?
Tā kā mēs jau vairāk nekā 30 gadus dzīvojam Lukašenko režīmā, mēs labi pazīstam viņa taktiku. Tā nav pirmā reize, kad viņš izmanto politieslodzītos kā sarunu instrumentu ar Rietumiem, jo viņš saprot, ka no humānā viedokļa tie ir būtisks šķērslis komunikācijai ar režīmu.
Tādēļ Lukašenko cenšas “pārstartēt” attiecības ar rietumvalstīm, atbrīvojot politieslodzītos. Taču vispirms viņš šos cilvēkus padara par ķīlniekiem, bet pēc tam viņus atbrīvo.
Protams, demokrātiskajā kustībā mēs daudz diskutējam par to, cik no morālā viedokļa ir pareizi pieņemt Lukašenko loģiku un runāt par politieslodzīto atbrīvošanu ekonomiskos terminos, piemēram, dēvējot viņus par “valūtu”. Daži cilvēktiesību aktīvisti uzskata, ka tas ir cietsirdīgs skatījums uz situāciju, taču diemžēl lēmumus nepieņemam mēs, bet gan režīms.
Šobrīd, visticamāk, arī pašreizējā ASV administrācija šo procesu redz caur ekonomisko prizmu, un tas, pirmkārt, ir saistīts ar sankcijām. ASV ir ieinteresētas, lai attiecības ar Baltkrieviju un arī Krieviju uzlabotos, jo tas pavērtu labākas tirgus iespējas un citus ekonomiskus ieguvumus. Tāpēc ir grūti viennozīmīgi pateikt, vai šis process bija balstīts humānos apsvērumos vai tomēr ekonomiskā loģikā, jo ASV bija viena no lielākajām Baltkrievijas kālija importētājām, bet tagad sankcijas pret to ir atceltas. Iespējams, ka bija arī skaidra ekonomiska interese nodrošināt Baltkrievijas kālija atgriešanos ASV tirgū.
Bet kāpēc Lukašenko tik ļoti alkst Trampa uzmanības un labvēlības? Vai runa ir tikai par sankciju atcelšanu, vai arī ir citi iemesli?
Protams, tas ir saistīts arī ar leģitimitātes jautājumu. Ja atceramies, tad pēc 2020. gada notikumiem Baltkrievijā faktiski nebija rietumvalstu vēstnieku. Tā savā ziņā bija Lukašenko leģitimitātes krīze. Neviens viņu nevēlējās atzīt par prezidentu, bet rietumvalstu valdības runāja ar Svjatlanu Cihanousku un nereti dēvēja viņu par “ievēlēto prezidenti”. Lukašenko reputācijai tas, protams, bija smags trieciens.
Tāpēc viņš centās atgūt leģitimitāti, izmantojot dažādus līdzekļus. Piemēram, lai panāktu Šveices vēstnieka atgriešanos, viņš atbrīvoja no cietuma Šveices pilsoni Natāliju Herši ar nosacījumu, ka pēc viņas iznākšanas brīvībā Šveices vēstnieks brauks atpakaļ uz Baltkrieviju.
Viņš arī īstenoja hibrīduzbrukumus, izmatojot migrantus, kuri caur Baltkrieviju vēlējās nokļūt Rietumeiropā, lai tādējādi pievērstu Polijas, Lietuvas un arī Vācijas uzmanību.
Pēc tam, kad Polija pirmo reizi slēdza robežu ar Baltkrieviju, Vācijas kanclere Angela Merkele piezvanīja Lukašenko. Tas bija liels notikums. Visi propagandas mediji apgalvoja, ka Merkele piezvanīja Lukašenko un nosauca viņu par prezidentu. Vēlāk gan Merkeles birojs paziņoja, ka viņa ir runājusi ar Lukašenko kungu, nevis ar prezidentu. Tomēr propagandai tas bija iemesls priecāties un skandēt, ka tā it kā ir uzvara pār demokrātisko kustību un Baltkrievijas iedzīvotājiem, kuri protestēja pret režīmu. Tika izplatīts vēstījums: “Redziet, pat rietumvalstis atzīst Lukašenko”.
Tāds ir viņa stils un veids, kā pēc nozagtajām vēlēšanām un vardarbīgās protestu apspiešanas atgūt leģitimitāti.
Arvien vairāk politieslodzīto, par kuriem neviens nezina
Pagājušajā nedēļā no cietumiem izlaida Nobela Miera prēmijas laureātu Alesu Bjaļacki un 2020. gada prezidenta vēlēšanās kandidējušo Mariju Koļesņikovu. Jūsuprāt, kāpēc viņus izlaida tieši tagad?
Viņi vienmēr cenšas atbrīvot trīs kategoriju ieslodzītos.
Pirmā kategorija ir ārvalstu pilsoņi vai cilvēki ar dubultpilsonību, piemēram, Baltkrievijas vai kādas Rietumeiropas valsts vai ASV pilsonību. Šīs kategorijas cilvēki parasti saņem vislielāko uzmanību.
Otrajā kategorijā ir cilvēki, kuru vārdi kļuva pazīstami 2020. gadā un kuriem bija nozīmīga loma demokrātiskajā kustībā. Šoreiz starp atbrīvotajiem ir arī tādi labi zināmi cilvēki kā Aless Bjaļackis, Marija Koļesņikova, Viktors Babariko un Pāvels Severiņecs.
Trešajā kategorijā ir vienkāršie cilvēki. Daudziem no viņiem ieslodzījuma termiņš tuvojas beigām. Šos cilvēkus iekļauj atbrīvojamo sarakstos, jo režīms faktiski neko daudz nezaudē, tas joprojām kontrolē lielu skaitu ieslodzīto, bet atbrīvo tos, kuri tāpat drīz tiktu atbrīvoti.
Turklāt daudzi no šiem cilvēkiem labprāt paliktu Baltkrievijā. Tomēr režīmam nav izdevīgi, ja valstī paliek liels skaits brīvu cilvēku. Ja iedomājamies, ka Baltkrievijā paliktu tūkstotis vai pat divi tūkstoši šādu aktīvu cilvēku… Patiesībā to jau ir vairāk, jo daļa tika atbrīvoti agrāk.
Kopumā ap pieciem tūkstošiem cilvēku jau ir piedzīvojuši to, ko nozīmē būt politieslodzītajam. Visus viņus paturēt valstī nozīmētu radīt nestabilitāti un spriedzi sabiedrībā. Tāpēc režīms cenšas panākt, lai šie cilvēki pamestu valsti un vairs nebūtu aktīvi tās iekšienē.
Kāpēc viņus atbrīvoja tagad? Tāpēc, ka šobrīd ir atvēries iespēju logs, pateicoties ASV administrācijas centieniem. Visticamāk, tuvāko nedēļu laikā mēs redzēsim vēl vairāk atbrīvoto. Lukašenko režīmam sankcijas rada spēcīgu spiedienu, un tas vēlas uzlabot ekonomiskās attiecības ar Rietumiem. Tieši tā režīms cenšas izdzīvot, jo tam ir nepieciešami ekonomiskie resursi, lai uzturētu tik plašu represīvo aparātu. Un naudu var iegūt, pārdodot preces citām valstīm, un tieši to režīms šobrīd arī cenšas panākt.
Politieslodzīto atbrīvošana ir pozitīva lieta, bet tajā pašā laikā Lukašenko režīma represijas turpinās un atbrīvotās vietas cietumos tukšas nepaliks.
Jā, diemžēl tieši tā tas notiek. Cilvēkus joprojām arestē katru dienu. Turklāt arvien biežāk par šiem gadījumiem neziņo publiskajā telpā. Agrāk cilvēktiesību aizstāvjiem bija vieglāk uzzināt par jauniem arestiem, jo mēs varējām uzraudzīt procesus, mums bija piekļuve tiesām, varējām redzēt vārdus un pēc administratīvā vai krimināllikuma panta noteikt, vai persona tiek vajāta politisku iemeslu dēļ. Pat ja vārdi nebija zināmi, mēs varējām šos cilvēkus iekļaut savos sarakstos.
Tagad arvien vairāk ir tādu politieslodzīto, par kuriem neviens vispār nezina. Viņu nav sarakstos, jo par viņiem neviens neziņo.
Radinieki vairs nepaziņo par arestiem vai aizturēšanu, kā arī par to, ka cilvēks atrodas cietumā. Daudziem, kuri tomēr ir iekļauti sarakstos, pat nav zināms, uz cik gadiem viņi ir notiesāti.
Tiesu spriedumi netiek publiskoti, un redzams vien tas, ka persona ir notiesāta uz nezināmu gadu skaitu cietumā.
Tāda šobrīd ir realitāte. Tas notiek katru dienu. Mēs katru dienu saņemam informāciju no saviem kontaktiem, arī no reliģiskajām aprindām, par jauniem aizturēšanas gadījumiem vai cilvēkiem, kuri nonākuši cietumā. Šis process neapstājas, un mēs neredzam, ka represiju intensitāte mazinātos.
Tāpēc, diemžēl, ir tā kā jūs sakāt – vienus cilvēkus atbrīvo, bet citus paņem viņu vietā kā jaunus ķīlniekus.
Sankcijām jāmaina režīma uzvedība
Vai Eiropai vajadzētu sekot ASV piemēram un atvieglot sankcijas pret Baltkrieviju?
Es uzskatu, ka sankcijām vienmēr ir konkrēts mērķis. Eiropas Savienības ieviestās sankcijas bija reakcija uz režīma rīcību ar mērķi panākt režīma uzvedības maiņu.
Ja pastāv potenciāls, ka sankciju saglabāšana var būtiski mainīt režīma uzvedību, tad ir saprotami tās paturēt spēkā. Taču arī sankciju atcelšanai ir tas pats mērķis – uzvedības maiņa. Ja sankciju atvieglošana patiešām novestu pie reālas režīma uzvedības maiņas, tas varētu būt labs instruments.
Tomēr ir jāsaprot, ka politieslodzīto atbrīvošana ir nepieciešams, bet nepietiekams nosacījums. Ir vajadzīgas divas lietas. Pirmkārt, jāatbrīvo visi politieslodzītie, kuri pašlaik atrodas aiz restēm. Otrkārt, ir jāsniedz skaidras garantijas, ka jauni cilvēki vairs netiks ieslodzīti, ka represijas tiks pārtrauktas un represīvā politika izbeigta, nodrošinot sabiedrībai lielāku brīvību. Tas ir ārkārtīgi svarīgi.
Ja Baltkrieviju salīdzinām ar cilvēka ķermeni, tad sankcijām ir jādarbojas kā ārstniecības līdzeklim, kas risina sistēmisku problēmu. Ja problēma ir autoimūna slimība, nepietiek tikai ar simptomu maskēšanu, ir jāārstē pati slimība.
Tāpēc, manuprāt, režīmam ir jāsper reāli soļi uz priekšu un jāparāda patiesa gatavība mainīties, vismaz daļēji, vismaz minimālā, bet reālā līmenī. Ir jārāda konkrētas darbības, kas ved pie pārmaiņām praksē, nevis tikai kalpo par aizsegu.