ST apstrīdēto normu jau ir vērtējusi līdzīgā lietā un atzinusi, ka aizliegums kļūt par adoptētāju bez individuāla izvērtējuma neatbilst samērīguma principam.
Izskatāmajā lietā tiesa norādīja, ka tas, vai konkrētā adopcijas procesā personas sodāmība ir apstāklis, kas apdraud bērna tiesības, var tikt noskaidrots, katrā gadījumā individuāli izvērtējot iespējamos riskus.
Likumdevējs, vērtējot iespējas pasargāt bērnus no vardarbības, nav apsvēris, vai arī tādos gadījumos, kad personai sodāmība ir dzēsta, šī persona ir veiksmīgi resocializējusies un spēj radīt bērnam drošu un labvēlīgu ģimenisku vidi, apstrīdētā norma nodrošina bērna intereses iespējami labākajā veidā.
Lieta tika ierosināta pēc Rīgas apgabaltiesas pieteikuma. Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā ir civillieta, kas ierosināta pēc laulāto kopīga pieteikuma par viņu ģimenē jau ilgstoši dzīvojoša bērna adopcijas apstiprināšanu.
Viens no pieteicējiem ir bijis sodīts par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību, tāpēc neatbilst adoptētājam izvirzītajiem kritērijiem. Pieteikuma iesniedzējas ieskatā, liedzot abiem laulātajiem apstiprināt adopciju, ir ierobežotas ne tikai pieteicēju, bet arī adoptējamā bērna tiesības uz ģimenes aizsardzību. Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētais aizliegums par adoptētāju būt personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību, ir nesamērīgs un neatbilst Satversmei.