Radies jau vairāk nekā pirms 200 gadiem, Frankenšteins mūsdienās joprojām ir viens no populārākajiem tēliem kino pasaulē. Oriģinālā Mērijas Šellijas novele ir interesanta ne tikai tādēļ, ka atšķiras no mūsdienu interpretācijām, bet arī tādēļ, ka tajā atrodamas atsauces uz 19. gadsimta atklājumiem zinātnē un medicīnā, Latvijas Radio raidījumā “Zināmais nezināmajā” stāstīja Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete, apvienības “Kino kults” producents, kinoblogeris Sergejs Timoņins un filozofs Ainārs Kamoliņš. 

Frankenšteina mūsdienu transformācija 

“Kopš 1818. gada, tātad jau vairāk nekā pirms diviem gadsimtiem, kad Mērija Šellija sarakstīja šo stāstu, un būtībā kopš kino rašanās, kas notika aptuveni gadsimtu vēlāk, Frankenšteins ir bijis viens no visbiežāk ekranizētajiem varoņiem. Vēl vairāk – tas ir kļuvis par hrestomātisku tēlu, kas iegājis populārajā kultūrā,” norādīja Timoņins.

Stāstam par Frankenšteinu nu jau ir neskaitāmi daudz variāciju. Caur dažādu autoru skatījumu tas atdzīvināts gan šausmu filmās, kur Frankenšteins ir monstrs, kurš savā ceļā nogalina un posta, gan bērnu animācijas filmās, kur Frankenšteins ir neveikls, smieklīgs, ļoti labi pazīstams tēls. 

Arī šogad, 2025. gadā, iznākusi jauna zinātniskās fantastikas filma “Frankenšteins” – šoreiz kinorežisora un scenārista Giljermo del Toro versijā. 

“Šī tēla transformācija līdz mūsdienām, īpaši, ja domājam par Giljermo del Toro filmu, ir tāda, ka, attīstoties kino un sabiedrībai, mēs mēģinām šajā tēlā saskatīt kaut ko citu – ne tikai nāves mašīnu, kurai ir jābiedē, bet arī jūtas, domas, ko šis tēls sevī iemieso. Giljermo del Toro filma vispār nav šausmu filma – tā ir romantiska drāma, un tajā Frankenšteina tēls drīzāk ir pozitīvais varonis, bet viņa radītājs – negatīvais varonis,” stāstīja Timoņins. 

Atdzīvināšana ar elektrību – bija vai nebija? 

Taču, ja paskatāmies uz oriģinālo romānu, tā ir īsta pērle medicīnas vēstures cienītājiem, sākot no centieniem ar elektrisko strāvu atdzīvināt mirušos, beidzot ar detalizētu izpratni par cilvēka anatomiju. 

“Man liekas ļoti interesants tas zināšanu konteksts, kādā Mērija Šellija dzīvoja un kas ļāva šo stāstu radīt tieši tajā laikā un tajā vietā,” atklāja Lībiete. 

Ko par Viktorijas laika medicīnas atklājumiem stāsta Frankenšteins? Pirmkārt, tas atsaucas uz tā laika Luidži Galvāni un viņa māsas dēla Džovanni Aldīni eksperimentiem ar elektrību, bet ne tik tiešā veidā, kā to redzam mūsdienu ekranizējumos.

“Man vairāk interesē, kā tiek izskaidrota pati atdzīvināšanas metode. Skatoties jauno filmu, var redzēt diezgan lielu atšķirību starp Mērijas Šellijas romānu un to, kā del Toro to tagad attēlo. No vienas puses – caur agrīno Holivudu mēs gandrīz vai tā pašsaprotami pieņemam, ka viņu atdzīvina ar elektrību, bet romānā tas nav aprakstīts. 

“Romānā ir aprakstīts tikai tas, ka viņu [Frankenšteinu] kaut kur sākumā, pēc alķīmijas, sāk interesēt elektrība,” norādīja Kamoliņš. 

Arī vēlāk, kad aparāti romānā tika iznīcināti, Šellija nav aprakstījusi, kas galu galā bija tie aparāti, caur kuriem tika veikta šī atdzīvināšana.

“Mērija Šellija ļoti taktiski nepasaka, kā tas notiek, savukārt Holivudas fantāzija gan – tur tas obligāti ir ar elektrību. Un tikai tādēļ, ka ievadā Šellija min, ka iedvesma bijis galvanisms – Londonā 19. gadsimta sākumā notika elektriskie eksperimenti, kuros Luidži Galvāni māsas dēls Džovanni Aldīni spīdzināja cietumniekus,” stāstīja Kamoliņš. 

Lībiete gan precizēja, ka Londonā Aldīni veica eksperimentus ar elektriskās strāvas pievadīšanu cietumnieku līķiem – tātad slepkavām, kurām izpildīts nāvessods, nevis dzīviem cietumniekiem. 

Diskusija par robežu starp dzīvību un nāvi 

Lībiete arī norādīja, ka jau 18. gadsimts dzīvības zinātņu, medicīnas un fizioloģijas vēsturē iegājis ar diskusiju par to, kur ir meklējams dzīvības pamatprincips, un tā acīmredzot sabiedrībā turpinājās vēl arī laikā, kad Šellija sacerēja stāstu par Frankenšteinu.

“Tur ir tādas divas lielas nometnes. Vieni uzskata, ka visa pamatā ir mehānisms, ka cilvēka ķermenis darbojas kā mehāniska un ķīmiska ierīce, un tas arī ir viss. Taču tā otra grupa, ko zināmā mērā droši vien pārstāv arī Mērijas Šellijas varonis Viktors Frankenšteins, uzskata, ka ir jābūt vēl kaut kādam īpašam dzīvības spēkam – kaut kādai dzīvības dzirkstij, kā Mērija Šellija pauž savā novelē, kas it kā piešķiļ dzīvību šim citādi nekustīgajam ķermenim,” skaidroja Lībiete. 

Diskusijas par robežu starp dzīvību un nāvi tolaik veicināja ne tikai elektrības atklāšana un jau pieminētais galvanisms, bet arī fakts, ka tobrīd tik tiešām parādījās pirmās ziņas par to, ka retos gadījumos ir iespējams cilvēkus atgriezt dzīvē, un tas tika ārkārtīgi popularizēts. 

“Piemēram, Anglijā darbojās noslīkušo atdzīvināšanas biedrība, kas bija tāda labdarības organizācija, kas popularizēja ideju, ka kādreiz, izvelkot ārā no Temzas slīkoni un veicot medicīniski tolaik apstiprinātas manipulācijas, kas patiesībā bija elpināšana, reizēm šie cilvēki atgriežas dzīvē,” stāstīja Lībiete. 

Mēs zinām, kas ir elpināšana un kā tā strādā, taču tolaik tā radīja zināmu satraukumu, jo tā laika cilvēkiem tas, ka ir iespējams “atdzīvināt” kādu, kas ir pirms mirkļa noslīcis, nekustas un nekā nereaģē, bija kas jauns un pārsteidzošs. 

“Cilvēkiem radās jautājums, kā mēs varam būt īsti droši, kas tad ir dzīvs un kas tad ir miris? Man liekas, šādas atskaņas Mērijas Šellijas novelē ir jūtamas,” pauda Lībiete.