Itin bieži nākas dzirdēt frāzi “nejauksim kultūru ar politiku”. Un arvien biežāk nākas domāt – vai tas maz ir iespējams? Latvijas Sabiedriskā medija organizētajā “100 g kultūras” diskusijā “Kultūra un politika. Kopā vai atsevišķi?” tiekas dažādu nozaru pārstāvji, lai pārspriestu, kur rodas problēmas, uzskatot, ka kultūra un politika ir savstarpēji nesaistītas pasaules un kopīgi cenšas konstruēt situācijas, kurās tas patiešām tā arī varētu būt.

Eirovīzijas 2024. gada uzvarētājs Nemo paziņojis par savas uzvaras balvas nosūtīšanu atpakaļ organizatoriem, protestējot pret Izraēlas plānoto dalību nākamajā dziesmu konkursā. Spānijas, Nīderlandes, Īrijas, Slovēnijas un Islandes telekanāli šī paša iemesla dēļ pavēstījuši, ka boikotēs 2026. gada Eirovīziju, kura notiks Vīnē.

Tikmēr Liepājas pašvaldībā norit karstas diskusijas par nodibinājuma “Liepāja 2027” rīkotā starptautiskā konkursa rezultātu un mākslinieka Kriša Salmaņa objekta “Pūtiens” vietu Liepājas pilsētvidē. Savukārt Rēzeknes pašvaldība šobrīd izvērtē iespēju Latgales vēstniecību “Gors” pārveidot par iestādi vai izvēlēties citu pārvaldības formu, nekā līdz šim, tādējādi liekot uzdot jautājumu, vai “Gors” sekos Ventspils koncertzāles “Latvija” un Ogres muzeja piemēram. Šie un citi gadījumi rāda, ka gan politiķi vēlas iesaistīties un ietekmēt kultūras norises, gan mākslinieki piedalās politiskos procesos, izmantojot mākslu kā platformu. Tomēr ir arī mākslinieki, kas uzskata, ka mākslas pastāvēšanas vienīgais iemesls ir māksla, ka viņiem nebūtu jājaucas politikā un otrādi.

Vai ir iespējams nejaukt mākslu un politiku? Vai var pastāvēt māksla mākslas dēļ, neiedziļinoties mākslinieka politiskajos uzskatos, izcelsmē vai rīcībā citā, ne mākslas laukā? Un kāds ceļš būtu ejams šodienas Latvijā,

“100 g kultūras” diskusijā “Kultūra un politika. Kopā vai atsevišķi?” diskutē mākslas zinātniece Jana Kukaine, dramaturgs Jānis Balodis, filozofs Artis Svece un pianists Daumants Liepiņš.

Pat “vistīrākā māksla” rodas kontekstā

Dažreiz, runājot par mākslu, mēdz lietot jēdzienu “tīrā māksla”, kas norāda uz tādu mākslas darbu, kas nav saistīts ar apkārtējo kontekstu, tajā skaitā – politiku. Vai mākslas uzdevums tiešām ir pati māksla, vai tomēr tai ir jāizriet no sabiedriskiem un politiskiem procesiem un pārdomām, kas radušās pasaules notikumu rezultātā?

Pianists Daumants Kalniņš uzskata – viss ir atkarīgs no mākslinieka personības, tomēr politiku no pārējās pasaules ir teju neiespējami nošķirt: “Ir ļoti daudzi ceļi ejami. Un ir ļoti grūti pateikt, kur sākas politika un kur tā beidzas, jo politiķi ir visur, kur mēs sastopamies ar ikdienas izvēlēm.

Un bieži vien politiku no visa pārējā nemaz nav iespējams nodalīt.”

Viņš uzskata, ka instrumentālā mūzika, ko pārstāv arī viņš, pēc savas būtības ir abstrakta, līdz ar to nevar tieši un nepārprotami paust konkrētus uzskatus. “Protams, visam ir iespējams pievienot domu klāt, bet mēs jau, droši vien, nonāksim pie secinājuma arī šīs diskusijas gaitā, ka nekas nav viennozīmīgs un vienpusējs,” pianists saka.

Dramaturgs Jānis Balodis savā un arī citus radošos darbus redz dažādos slāņos. “Ir darba estētiskā iedarbība, par kuru varbūt varētu teikt, ka tur nevar saskatīt kādu politisku sūtījumu. Lai gan man šķiet, ka to ir diezgan grūti uztaisīt apolitisku.

Manuprāt, darbs ir politisks jebkurā gadījumā, jo jāņem vērā, kā darbs ir tapis, kas to finansē, kurā vietā tas atrodas, kādu skatītāju tas mēģina uzrunāt un sasniegt, kādas stratēģijas tiek izmantotas… It īpaši mūsdienu mākslas teritorijā tas viss arī ir daļa no darba, un tā ir politiska teritorija,” Jānis Balodis saka.

Mākslas zinātniece Jana Kukaine piekrīt gan Daumanta Kalniņa, gan Jāņa Baloža teiktajam. “Patiesībā jau viss ir atkarīgs ne tikai no paša mākslinieka izvēlēm, gan šī brīža situācijas, kad darbs tiek radīts, bet arī no konteksta, ko bieži vien mēs nekontrolējam.

“Mēs tikai ar laika distanci varam pamanīt, kas bija politisks kultūras formā, ko varbūt tobrīd vēl tik ļoti nevarēja apjaust.

Politikas un mākslas diskusijā ir iesaistīti vēl citi spēlētāji, kas ir diezgan mainīgi un plaši. Tāpēc arī šī diskusija ir sarežģīta. Un viens no iespējamajiem klupšanas akmeņiem ir tas, ka mums nav skaidrs, kas ir politikas jēdziens. Ar to jau var saprast dažādas lietas, un tam kaut kādā brīdī arī būtu jāpieskaras,” Jana Kukaine saka.

Filozofs Artis Svece uzskata, ka jautājums ir komplekss, turklāt viņš atgādina, ka ideja par “tīro mākslu” ir radusies konkrētā vēsturiskā situācijā, kuras konteksts nav bijis tik daudz politisks, kā vienkārši kā pretreakcija pret moralizējošu mākslu. “Ir tāda pamācoša un moralizējoša māksla un tad ir tā māksla mākslai. Bet, protams, māksla mākslai nenozīmē, ka mākslinieks vai mākslas darbs ir ārpus sabiedrības.

Ja mēs esam iesaistīti sabiedrībā, tad mēs esam iesaistīti politiskajās attiecībās. Tāpēc arī, lai gan mūzika ir abstrakta, izvēle spēlēt klasisko vai popmūziku jau arī ir politiska izvēle. Tam visam ir noteikts politisks, sociāls konteksts un vēstījums,” uzskata Artis Svece.

Nevaram vienlaikus dzīvot provinciālā idillē un Eiropas centrā. Liepājas piemērs

Decembra sākumā Liepājas domes deputātu vairākums divās komitejās noraidīja darījuma saskaņošanu ar nodibinājumu “Liepāja 2027” par vides objekta izveidi. Iebildumus par mākslinieka Kriša Salmaņa darbu “Pūtiens”, kas atzīts par pērn notikušā metu konkursa “Pavējā, pretvējā” uzvarētāju, daļa domes deputātu pamato ar nepiemērotu vietu un tēmas nesaistību ar Liepājas vēsturi un apkārt esošo jūgendstila apbūvi.

Respektīvi, kā arguments pret šo skulptūru ir pašu domes deputātu gaume.

Plānotās izmaksas – 60 tūkstošus eiro – gatavojas segt valsts Kultūras ministrijas personā, bet 18. decembra Liepājas domes sēdē, iespējams, citu institūciju un sabiedrības spiediena ietekmē tomēr Kriša Salmaņa “Pūtiens” tika akceptēts ar nosacījumu, ka to pēc 2028. gada pārcels uz citu vietu. Māksliniekam pret šo citu vietu iebildumu nav, taču tā tomēr nav pirmā reize, kad mēs saskaramies ar situāciju, kad pašvaldības iejaucas kultūras institūciju veidotā saturā. Spilgts piemērs ir Ogres mērs Egils Helmanis, kurš aktīvi iesaistās Ogres muzeja izstāžu veidošanā. Un, ja, piemēram, muzeja vadība nevēlas, lai tur tiktu izstādīts Pjotra Avena porcelāns, tā gluži vienkārši tiek atlaista.

Vai pašvaldība ir atbildīga par tajā notiekošās kultūras saturu? Vai deputāti maz ir gana kompetenti, lai šādu atbildību uzņemtos?

Liepāja – Eiropas kultūras galvaspilsēta vai vietējās gaumes pilsēta?2min

Artis Svece uzskata, ka domes deputāti ir atbildīgi par savu pilsētu, līdz ar to arī par kultūras norisēm. “Viņi var izlemt visu, kas viņiem ienāk prātā par savu pilsētu, atbilstoši vēlētāju interesēm. Es domāju, ka Liepājas gadījumā tā problēma ir cita – jautājums ir drīzāk par to, ko Liepājas domes deputāti un iedzīvotāji grib izdarīt ar savu pilsētu. Vai viņi grib pilsētu, kas ir Eiropas galvaspilsēta un kaut kas tāds, kas interesē arī kādu citu bez pašas Liepājas, vai varbūt viņi grib provinci? Ja viņi grib provinciālu pilsētu, kurā savējie cilvēki jūtas labi, tad tur nevajag neko rīkot, nevajag Eiropas galvaspilsētu un nevajag Kriša Salmaņa mākslas darbus. Neviens nevar piespiest liepājniekiem to vai citu mākslas darbu.

Tomēr jāņem vērā, ka spriest lokāli, pēc savas gaumes un tajā pašā laikā gribēt būt Eiropas galvaspilsētai ir pretrunīgi. Tāpēc viņiem ir izvēle,” filozofs dalās savā viedoklī.

Arī Jana Kukaine uzskata, ka laikmetīgā kultūra paredz diskomfortu un iekšējo konfliktu. “Nav teikts, ka tev vienmēr jābūt sajūsmā un ka tev vienmēr viss patiks. Tas ir pilnīgi normāli, un man liekas, ka Artis to uzsvēra šajā diskusijā,” mākslas zinātniece saka.

 

Daumants Liepiņš piekrīt Janas Kukaines un Arta Sveces izteikumiem, sakot: “Jo vairāk diskusiju par kultūru, jo labāk. Jo caur to mēs arī augam un attīstāmies.”

Savukārt Jānis Balodis novērojis, ka Liepājas gadījums skaidri iezīmē arī lēmumu pieņemšanas kultūru un paļaušanos uz dažādu nozaru profesionāļiem, kas pieņemti darbā, vadoties pēc viņu zināšanām, iegūtās izglītības un sasniegumiem. “Vai mēs tad apšaubām, ka ir bijusi šāda kārtība? Vai tas mums vairs nav saistoši? Un ko tad tas par mums saka? Vai mēs tā vēlētos arī iet uz priekšu? Tie cilvēki, kas pieņēma konkursu, zināja procesu un ieraudzīja darba pamatojumu. Un tas nebija viņu subjektīvais vērtējums, bet profesionālais,” dramaturgs saka.

“Tas ir jautājums par uzticēšanos. Vai domes deputāti uzticas māksliniekam un mākslas ekspertiem? Nav jau spiesta lieta – var arī neuzticēties, bet tad es atkal teikšu, ka kaut kādā mirklī tas nonāk pretrunās ar mērķiem,” papildina Artis Svece. Viņaprāt, neuzticība nozares profesionāļiem kavē tās attīstību un ierobežo izcilu darbu rašanos, kas ne vien celtu vietējo sabiedrības izaugsmi, bet arī ārvalstu tūristu interesi, kuri augsta līmeņa un drosmīgu mākslu pieraduši redzēt Eiropas metropolēs.

Tomēr viņš arī uzsver – idilliska provinces dzīve nav nekas kariķējams. Tā vienkārši ir izvēle ar konkrētām sekām. “Es varu iedomāties, ka tā ir omulīga dzīve – tevi nekas netraucē, ir patīkama liftu mūzika, nevis kaut kādi eksperimenti, kur viena skaņa minūti skan,” filozofs saka.

Vēlme ietekmēt kultūru – vai tiešām, lai uzlabotu ekonomiskos rādītājus? Rēzeknes piemērs

Uzticēties vai neuzticēties profesionāļiem – šāds jautājums ir aktuāls ne vien Liepājā, bet arī otrpus Latvijai, proti, Rēzeknē, kur pēc koncertzālē veiktā funkciju audita pašvaldība izvērtē iespēju Latgales vēstniecību “Gors” pārveidot par iestādi vai varbūt izvēlēties vēl kādu citu pārvaldības formu. Vietvara uzsver, ka pašvaldība “Goram” katru gadu piešķir dotāciju no sava budžeta, pretim sagaidot gan kvalitāti, gan pašas iestādes darbu, kas vērsts uz dotāciju samazināšanu un ieņēmumu palielināšanos. Audits esot skaidri iezīmējis problēmas iestādes darbā – tā teikusi pašvaldība. Un domes deputāti uzskata, ka “Goram” jānodrošina peļņu nesošāks repertuārs.

Daumants Liepiņš ne reizi vien ir uzstājies “Gorā”, tāpēc uz pašvaldības ieceri pārņemt vadību repertuāra izvēlē pēc pašu gaumes lūko skeptiski. “Tā ir tāda gaismas saliņa Latgalē kopumā. Un var redzēt, ka tur strādā cilvēki ar misijas apziņu. Viņi to dara, jo viņi grib nest kultūru Rēzeknē un Latgalē. Un viņi grib celt kultūras izpratnes līmeni. Ne vienmēr kultūra var būt peļņu nesoša, un ir arī kaut kāda daļa, kas ir dotējama. Un šis ir tāds uzskatāms gadījums, ņemot vērā, ka tā ir Austrumu pierobeža un kāds tur ir etniskais sastāvs,

es teiktu, ka “Gors” ir viens no veiksmīgākajiem piemēriem, kas tur ir kultūras nozarē. Es ceru, ka sabiedrība ar savu iesaisti un atbalstu tomēr panāks, ka tas viss tur turpinās,” pianists saka.

Jānis Balodis uzskata, ka “Gors” ir vieta, kur piedzīvot mūsdienīgu un laikmetīgu mākslu, kas savukārt rosina skatītājus domāt un analizēt ne tikai konkrētu kultūras saturu, bet arī aicina šīs pašas prasmes pārnest uz citām ikdienas situācijām. “Un tas var būt neērti, jo varbūt ir izdevīgāka tāda sabiedrība, kas neskatās un neierauga kopsakarības vai izdara to mazāk. Un tur ir bīstamība – ja “Gora” darbību izmēra tikai ar finansiālo atdevi, tad nekas it kā netiek iegūts. Bet uz “Goru” dodas cilvēki arī no Lubānas un citām vietām, kas atrodas pat simt kilometru attālumā. Cilvēkiem tā ir svarīga vieta, kur būt. Tur tad jādomā, kāpēc notiek tas, kas notiek. Es domāju, ka tur nav tikai ekonomiska neizdevība, bet arī citi iemesli,” Jānis Balodis saka.

Latgalei vajag laikmetīgās kultūras infrastruktūru2min

Jana Kukaine nāk no Latgales un vēl joprojām daudz laika pavada dzimtajā novadā. “Latgalei ļoti vajag laikmetīgo kultūru, un es pat teiktu, ka ir nepieciešams vēl vairāk investēt kultūras infrastruktūrā.

Par to ir neskaitāmi pētījumi, ka kultūra neatmaksājas kā apavu fabrika vai kas cits. Proti, tā nenes peļņu tajā pašā vai nākamajā dienā – tas ir ieguldījums ilgtermiņā, domājot par kopienām, kas veidojas,” mākslas zinātniece saka. Viņasprāt, Latgalei, esot valsts Austrumos, būtu jāaktualizē un jāvairo laikmetīgās kultūras centri, nevis tie jāierobežo. “Diez vai Rotko muzejs un “Gors” divatā var visu šo slogu panest,” Jana Kukaine saka, par slogu saucot platformu nodrošināšanu, kas raisa diskusijas, pārdomas un sabiedrības iesaisti, kas tiešā mērā no kultūras pārceļas arī uz politiskiem un sabiedriskiem notikumiem.

“Gors” ir svarīgs, bet nav vienīgā vieta Latgalē, kur dzīvo kultūra1min

Artis Svece, klausoties kolēģu paustajos viedokļos, sajutis nelielu koloniālisma pieskaņu, tāpēc uzsver: “Man liekas, ka tā ir bīstama lieta – teikt, ka “Gors” ienes gaismu Latgalē. Tas pieņēmums tad ir tāds, ka tās gaismas tur nemaz nav un ka kultūras tur nemaz nav, un ka tā augstā kultūra un “Gors” ir tas apgaismotājs. Tā ir tāda koloniālisma valoda, ka mēs tagad nāksim un visus apgaismosim.”

Viņaprāt, nekādā gadījumā nevajadzētu pieņemt, ka kultūra Latgalē nepastāv un ka tā ienāk tikai no ārpuses. “Tur taču ir tie cilvēki, kuri grib klausīties, piemēram, klasisko mūziku, ko pierāda dati. Bet tajā mirklī, kad tu viņiem pasaki, ka šeit tādas iespējas nav un jābrauc uz Rīgu, nākamais solis ir tāds, ka tas cilvēks aizbrauc uz Rīgu, bet uz palikšanu.

Jo ko viņam citu darīt? Tāpēc tā drīzāk ir runa par ambīcijām – vai es kā domes deputāts gribu, lai šie cilvēki paliek Rēzeknē? Vai es gribu, lai paliek tie, kuri lasa grāmatas un klausās klasisko mūziku, vai es gribu tikai tos, kuri skatās “Netflix”? Ja es gribu, lai Latgale būtu nevis mūžīgā province, bet lai tur ir daudzveidīga dzīve, tad es saku, ka man vajag “Goru” un visu, kas tajā notiek,” Artis Svece saka.

Ko darīt ar ilggadēju draugu, kurš nodarbojas ar nepieņemamām darbībām? Latvijas, Izraēlas un “Eirovīzijas” piemērs

To, ka politiku no mākslas nošķirt ir sarežģīti, liek aizdomāties arī pēdējos mēnešos aktuālais stāsts par “Eirovīziju” un Izraēlas iespējamo dalību tajā. Kā zināms, Eiropas Raidorganizāciju apvienības jeb “EBU” dalībvalstis nobalsoja par pasākuma kopumu, lai labotu līdzšinējās nepilnības reklāmas un balsošanas jomās, un tika nolemts, ka Izraēla turpinās dalību šajā konkursā. “Eirovīzija” ir sabiedrisko raidstaciju konkurss, un Spānijas, Nīderlandes, Īrijas, Slovēnijas un Islandes telekanāli jau ir teikuši, ka boikotēs nākamā gada “Eirovīziju”, bet Latvijas Sabiedriskais medijs ir izvēlējies nostāties nevis vienā vai otrā pusē, bet nejaukt politiku ar mākslu.

Pianists Daumants Liepiņš kā alternatīvu piemēru “Eirovīzijas” problēmai nosauc daudzus pianistu konkursus, kuros pašlaik ir liegta iespēja piedalīties Krievijas pārstāvjiem. Ir arī tādi konkursi, kur dalībniekiem no Krievijas ļauj piedalīties kā neitrālajiem dalībniekiem, no viņiem sagaidot, ka dalībniekam nav nekādas intereses pārstāvēt Krievijas valsti.

“Manuprāt, tas ir labs risinājums, jo tas prasa arī kaut kādu personīgu lēmumu no mūziķiem, kas dzīvo vai ir dzimuši Krievijā un kuriem ir Krievijas pilsonība. Tas prasa kaut kādu skaidru nostāju demonstrēt, tajā pašā laikā neizslēdzot nevienu,” pianists saka.

Jānis Balodis uzskata – “Eirovīzija” pati par sevi nav neitrāla, jo pārstāv konkrētas vērtības. “Tā ir Eiropas vīzija, kā saka nosaukums. Bet kas tā ir par vīziju un ko tā sevī iemieso? Es teiktu, ka “Eirovīzija” iemieso konkrētas vērtības, kas ir konfrontētas ar Palestīnas un Izraēlas konfliktu. Man liekas, ka tas ir neizbēgami, ka viņām ir kaut kā jāsastatās. Citādi tad sanāktu tā, ka mēs aizveram acis,” dramaturgs uzskata.

Arī Jana Kukaine domā, ka “Eirovīzijas” apolitizēšana drīzāk līdzinās galvas iebāšanai smiltīs. “Mēs izliekames, ka mēs neredzam problēmu un mēs ticam, ka viņa pārstāv eksistēt šajā brīdī.

Skaidrs, ka šis manevrs – nošķirt politisko no kultūras un izklaides – nozīmē, ka mēs negribam pieņemt lēmumu vai uzņemties politisku atbildību, pasakot, kurā pusē mēs īsti esam. Skaidrs, ka tā situācija ir politiska, un tas, ka daudzas valstis jau ir izstājušās no “Eirovīzijas”, par to liecina. To nevar noliegt. Un, ja mēs tagad nošķiram to visu, mēs it kā sevi pasargājam no atbildības un esam neitrāli. Bet neitralitāte šeit nav iespējama,” Jana Kukaine saka.

Viņa gan pieņem Latvijas Sabiedriskā medija valdes priekšsēdētājas Baibas Zūzenas atklāti pausto iemeslu, kādēļ šajā jautājumā nav iespējams ieņemt konkrētu pozīciju. Proti, izstāšanās no “Eirovīzijas” liegtu iespēju Latvijas mūziķiem nokļūt starptautiskas auditorijas priekšā. “Acīmredzot, tas ieguvums no “Eirovīzijas” mazajai Latvijai ir tik liels, ka mēs to nevaram tā vienkārši upurēt politisko ideālu labā. Protams, tur ir arī otrs arguments, kas visiem ir zināms – Latvijai ir starptautiskie draugi un jāņem vērā, kāda ir arī viņu nostāja šajā jautājumā. Visticamāk, Latvija, būdama maza valsts, pagaidīs, kamēr vēl kāds izstāsies. Varbūt būs tāda situācija,

kad būs palikušas piecas valstis, kas vēl nav izstājušās no “Eirovīzijas”, un varbūt tajā brīdī Latvija arī izlems būt politiski aktīva. Pagaidām mēs piekopjam nogaidīšanas stratēģiju, un tas iet kopā ar Latvijas politisko situāciju, sadarbībām, aliansēm un sabiedrotajiem, no kuriem mēs esam atkarīgi, cik es saprotu,” Jana Kukaine saka.

Latvijas stratēģija “Eirovīzijas” lēmumā2min

Artis Svece apgalvojumam par Latvijas mīkstināšanos piekrīt vien daļēji. “Protams, tas arguments ir ārkārtīgi naivs – kādā ziņā “Eirovīzija” ir neatkarīga no politikas? Es saprastu, ja būtu konkurss, kur ir svarīga tehniskā varēšana, bet “Eirovīzijā” visu laiku ir stāsts par valstu savstarpējām attiecībām un apvienībām. Es domāju, ka Izraēla ir Eiropas draugi un Latvijas draugi, kuri dara lietas, kas nav pieņemamas. Bet tā nav tāda strausa politika, ka mēs vienkārši to ignorējam. Es domāju, ka tas drīzāk ir tā – ja tev ģimenes loceklis ir narkomāns, ko tas nozīmētu? Neaizvērt acis? Izmest uz ielas? Atteikties runāt? Es domāju, ka tā ir sarežģīta problēma, un tas nav tik vienkārši, ka, ja mēs izejam uz kompromisu, tad mēs ignorējam. Tur slēpjas milzu dilemma,” filozofs saka.

Savukārt Jānis Balodis uzskata, ka milzu sarežģījums Izraēlas, Latvijas un “Eirovīzijas” gadījumā rodas brīdī, kad nav skaidrs, ko nozīmē neitrāla attieksme. Viņaprāt, ja Latvija pateiktu, ka atbalsta Izraēlas dalību “Eirovīzijā”, tad tas nozīmētu, ka Latvija arī atbalsta Izraēlas realizēto ārpolitiku, bet, ja Latvija pateiktu, ka neatbalsta Izraēlas dalību “Eirovīzijā”, tad mēs, Arta Sveces vārdiem, izmestu savu ģimenes locekli uz ielas. “Ko tad mēs īsti darām šajā situācijā? Tas nav skaidrs,” dramaturgs saka. “Šis ir ļoti sarežģīti, es piekrītu. Un tāpēc ir grūti izšķirties. Bet izlikties, ka tas ir atrisināts tāpēc, ka mākslai nav nekāda sakara ar politiku, arī nav labi,” atbild Artis Svece.

“Mēs jau negribētu, lai, ja Latvijai kaut kas notiktu, “Eirovīzijā” teiktu – jā, Latvijai iet grūti, bet tomēr mūzika ir augstāka par visu,” Artis Svece turpina.

Vai cilvēki, kas uzskata, ka nav saistīti ar politiku, ir muļķi?

2023. gada martā raidījums “Kultūršoks” šķetināja situāciju, kurā valsts dotētā kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” koncertmeistare Marta Spārniņa uzrakstīja atlūgumu, jo nevēlējās izpildīt krievu autoru mūziku. Orķestra mākslinieciskais vadītājs un diriģents Normunds Šnē kolektīva kopsapulcē paziņoja, ka nekādas izmaiņas plānotajās programmās neieviesīs, un ka “krievu mūzika nav tāda kopēja krievu mūzika, ir katrs komponists atsevišķi ar savu attieksmi, ar savu vēstījumu vai tieši otrādi – mūzika vienkārši kā māksla, kurai nav nekāds īpašs vēstījums.”

Alvis Hermanis – režisors vai politiķis?1min

Un nu jau ir grūti nodalīt Alvi Hermani kā teātra režisoru un Alvi Hermani kā politiķi, lai kā mākslinieks censtos šīs jomas nejaukt. Jaunākajā viņa izrādē “Ābeļziedi upē” maigi iespraucas arī viņa politisko uzskatu demonstrācija, kura pirms desmit gadiem notika arī viņa iestudējumā “Pakļaušanās”. Viņš gan nav pirmais kultūras darbinieks, kurš aktīvi iesaistījies politikā – tādi pirms viņa bijuši un arī pēc viņa būs vēl daudzi.

Piemēram, arī Atmodas laikā, kas pēc būtības bija politiski pielādēts, lielu lomu spēlēja tieši kultūras darbinieki.

Šie un neskaitāmi daudz citu piemēru liek domāt, ka iespējams, kultūru un politiku nav iespējams atraut gluži vienkārši tāpēc, ka gan politiku, gan kultūru veido cilvēki, savukārt cilvēki ir daļa no sabiedrības, bet sabiedrība pēc būtības ir politiska vienība. Šādam uzskatam piekrīt Jana Kukaine, kura saka: “Mākslinieks ir cilvēks, un kā cilvēki mēs esam iekļauti daudzās un dažādās attiecībās. Un šīs attiecības ir politiskas. Te var pat citēt feminisma slaveno saukli “personīgais ir politisks”, kas ienāk 60. gados un līdz mūsdienām jau ir kļuvis par klasiku. Tas labi ilustrē to, ka pat tas, kas notiek mūsu mājās, virtuvēs, vannas istabās, guļamistabās un citur, ir politisks.

Arī tur mēs redzam vadošo ideju, varas principu klātesamību, kas regulē un ietekmē mūsu personīgo dzīvi pat ļoti dziļā un intīmā veidā. Ja mēs šādā griezumā skatāmies, tad mēs visi esam ieausti šajās attiecībās ar politiku.

Te var atcerēties arī, ko diriģents Normunds Šnē teica par krievu komponistu mūzikas izpildīšanu – viņš teica, ka visi komponisti ir katrs par sevi, kas ir ļoti tipisks apolitiskas argumentācijas teikums, kas skatās uz cilvēkiem kā uz singulārām vienībām.

Krievu komponistu mūzikas izpildīšana2min

It kā mēs visi būtu neatkarīgi atomi. Bet jēdziena “politika” pamatā ir doma par sengrieķu polisi, kas norāda, ka mēs visi esam kaut kādā veidā kopā.

Mēs esam kopiena, pilsēta, mums ir kopīgas intereses, resursi un mērķi, uz ko mēs kā sabiedrība ejam. Un šajā attiecību pinumā parādās tas politiskais. Te mēs arī varam saskatīt mākslas un kultūras spēcīgo, politisko potenciālu, no kura mēs vēl arvien, kā postpadomju valsts baidāmies, jo mums tas šķiet kaut kas nepietiekami māksliniecisks, ja tur ir kaut kas politisks vai sociāls.

Bet pēdējos gados mēs kā sabiedrība jau izaugam no tām bailēm – saistīt kultūru ar politiku. Mēs arvien labāk saprotam, ka politika nevis apšauba mākslu, bet gan nāk kā pievienotā vērtība,” Jana Kukaine saka.

Daumants Liepiņš iezīmē ideju par to, ka brīdī, kad mēs kā indivīdi kaut ko darām, bieži vien mēs neapzināmies, vai tam būs kādas politiskas sekas. Līdzīgi tā tas bija ar dzejnieces un aktrises Marijas Luīzes Meļķes gājienu, kad viņa atteicās no “Lielā Kristapa”, jo tajā brīdī Latvijā nebija pieņemts Partnerattiecību likums, un tas gāja pretrunā ar viņas atveidoto lomu filma “Neona pavasaris”, par kuru aktrisei šī balva tika piešķirta.  Tobrīd aktrisei nebija ne jausmas, ka atteikšanās no balvas būs ar politiskām sekām – viņa kā māksliniece vienkārši vēlējās radīt poētisku darbību.

“Māksliniekam varbūt tiešām ienāk prātā doma, ka viņš grib runāt par šo sociālo problēmu vai to politisko situāciju. Bet māksliniekam var arī nebūt tāds uzstādījums – viņš var vienkārši gribēt radīt mākslu. Un galu galā tas konteksts, apstākļi, izrādīšanas veids vai jebkādi citi notikumi, kas saistās ar mākslinieku vai viņa darbu, var padarīt to darbu politisku. Man šķiet, ka tas var būt ļoti dažādi, un tas tik un tā ir atkarīgs no mākslinieka personības,” Daumants Liepiņš saka.

Tomēr Jana Kukaine atkārto – mākslinieks arī ir daļa no sabiedrības. “Protams, viens nevar zināt visu – kaut kas var notikt jauši, kaut kas var notikt nejauši. Man jau nav gaidu, ka katrs mākslinieks skaidri redzētu savu vietu pasaulē – tā būtu liela nasta, un tas nav mākslinieka pamatuzdevums,” saka mākslas zinātniece. Daumants Liepiņš piekrīt, sakot:

“Jā, politiskie jautājumi drīzāk ir kā blakusprodukts. Svarīgi ir to apzināties un neizslēgt ārā. Vai arī nebaidīties tajā iesaistīties, ja nu gadījumā tas mākslas darbs kļūst politisks. Vai arī, ja tu ar savu mākslas darbu vēlies būt politisks, tas ir normāli un interesanti. Tas atkal ir iemesls diskusijai un tas atkal ir atkarīgs no katra individuāli,” pianists uzskata.

Jānis Balodis piekrīt – ir svarīgi apzināties, ka kultūra un politika ir savstarpēji saistītas, turklāt tādi cilvēki, kas domā vien paši par sevi un nekādā veidā neinteresējas par sabiedrisko labumu vai notikumiem, tīri terminoloģiski ir saucams par idiotu. “Kūļa kungs savukārt bija nosaucis savus kolēģus par idiotiem, jo netiek ņemts vērā, ka jādomā par lielāka kopuma interesēm. Tas nav tikai riebīgs vārds – tam ir nozīme tajā ziņā, ka cilvēkam uz sevi ir jāskatās kā uz dalībnieku kaut kādā kopumā,” dramaturgs saka.

Artis Svece uzskata, ka ir vērts padomāt par to, ko cilvēks patiesībā domā tajā brīdī, kad viņš saka – es esmu apolitisks vai mana māksla nav politiska, vai es gribu būt neatkarīgs no politikas. “Ja tas tiešām ir domāts tā burtiski, un man nav nekāda sakara ar politiskām varas attiecībām, tad tā tiešām ir muļķība, un tad tas ir naivi.

Bet bieži vien cilvēki ar to grib pateikt, ka viņiem ir tiesības domāt tīri par formu vai skaņu, nevis par nacionālo identitāti, audzināšanu vai citiem jautājumiem. Es domāju, ka tas gan ir leģitīmi, un tā nav muļķība nekādā veidā. Cita lieta ir iedomāties, ka tādā veidā es kaut kā esmu ārpus sabiedrības un politiskām attiecībām. Tad tas ir naivi, jā,” filozofs saka.