Deviņdesmito gadu svētku realitāte
Latvijas šovbiznesa un mediju telpā ilggadēji pazīstamais komiķis un mūziķis Andris Freidenfelds, plašāk zināms kā Fredis, dalījies ar spilgtu atmiņu no deviņdesmito gadu sākuma, kas raksturoja pēcpadomju laika svētku sajūtas krīzi un resursu trūkumu. Kā informē portāls jauns.lv, Fredis atzīst, ka šajā periodā Ziemassvētku eglītes iegūšana nebūt nebija vienkāršs uzdevums, un svētku burvība bieži bija jābalsta vairāk uz izdomu nekā materiālām iespējām.
Šajā laikā, kad deficīts vēl bija aktuāls jēdziens, ikdienas rutīnā ienāca dažādi mazāki vai lielāki notikumi, kas radīja īpašu svētku sajūtu. Freidis šo laika posmu raksturo kā emocionāli bagātu, taču materiāli ne pārāk nodrošinātu, kas šķietami tikai pastiprināja jebkura spožāka svētku elementa nozīmi.
Latvijas Radio foajē – Ziemassvētku oāze
Tieši tāpēc komiķa atmiņā īpaši iedzīvojusies viena diena, kas pavadīta Latvijas Radio telpās. Toreizējā situācijā, kad mājās un pat birojos krāšņas eglītes nebija pašsaprotama parādība, radio ēkā parādījās iespaidīgs svētku simbols. Tā bija kādas firmas sarūpēta dāvana, kas radio foajē ienesa greznību un svētku sajūtu, kas tolaik bija reti sastopams skats.
Andris Freidenfelds smejoties atzīst, ka tajos pēcpadomju gados eglītes bija deficīts un svētku sajūta bieži balstījās lielākā izdomā nekā iespējās.
Šāda egle kļuva par centrālo notikumu un atsauci uz to, ka svētki tomēr ir pienākuši, neskatoties uz valstī esošo vispārējo ekonomisko situāciju. Freda stāsts par šo notikumu kalpo kā mazs, personīgs ieskats 90. gadu Latvijas kultūras un ikdienas dzīves ritmā.
No deficīta līdz Grinča “nozagtajai” eglītei
Lai gan publiski atklātā informācija fokusējas uz pašu eglītes atklāšanu, Freida ironiskā pieeja šim notikumam jeb domas par to, ka šāda egle tika gandrīz vai “nozaga” no iespējamās svētku nabadzības, iedzīvina stāsta nosaukumu. Šī egle simbolizēja kādu citu, pārticīgāku Ziemassvētku versiju, kas toreiz bija gandrīz sasniedzama vien caur mediju vai uzņēmumu dāvanām.
Fredis, kurš pats tiek raksturots kā jokdaris, kurš spēj noturēt smalko robežu starp joku un banalitāti, šo atmiņu saglabājis ar vieglu ironijas devu. Viņa karjera Latvijas mediju vidē, it īpaši rīta raidījumos, ir iespaidīga, un šie stāsti no deviņdesmitajiem gadiem atklāj plašāku kontekstu, kā cilvēki uztvēra svētkus pārejas periodā.
Komiķa ilgtspējīgā radošā enerģija
Andris Freidenfelds ir atzinies, ka sekmīgas radošās dzīves uzturēšanai nepieciešama pastāvīga fantāzija un spēja saglabāt „bērna prātu”. Šis princips acīmredzami atspoguļojas arī viņa spējā saskatīt humoristisko un nozīmīgo pat ikdienišķos vai deficīta apstākļos. Lai gan šis stāsts par eglīti ir saistīts ar pagātni, tas uzsver, cik svarīga bija prieka un svētku sajūtas radīšana mākslīgi vai simboliski, kad dabiski resursi bija ierobežoti.
Šāda veida stāsti, ko atceras Latvijas sabiedrībā zināmas personas, sniedz retrospektīvu ieskatu mūsu valsts sabiedriskajā un sociālajā transformācijā, kurā Ziemassvētku eglīte kļuva par rādītāju, nevis garantiju svētku pilnskanībai.