Rehabilitācijas nozīme reģionos un izaicinājums tālajiem ceļiem
Bērniem un jauniešiem ar kustību traucējumiem regulāra rehabilitācija ir izšķiroša cīņā par spēju dzīvot patstāvīgi un pilnvērtīgi. Šī gada labdarības maratons “Dod pieci!” īpaši vērsa sabiedrības uzmanību šai problēmai, aicinot ziedot tieši šai mērķgrupai, kurai nepieciešama fizioterapija, ergoterapija un citas ārstnieciskās procedūras. Kā informē Latvijas Sabiedriskie Mediji, šis jautājums īpaši aktuāls kļūst ārpus galvaspilsētas esošajām ģimenēm, kurām nokļūšana Rīgā uz terapijas nodarbībām bieži vien ir praktiski neizpildāma vai ārkārtīgi apgrūtinoša.
Reģionos, piemēram, Cēsīs, ģimeņu atbalsta organizācija “Brīnummāja” ikdienā strādā, lai nodrošinātu šo kritiski nepieciešamo atbalstu. Šeit dažādus pakalpojumus saņem ap 80 ģimeņu, galvenokārt no Cēsu novada, taču problēma skar daudz plašāku reģionu. Organizācijas vadītāja Liene Graudule norāda, ka vecāki visbiežāk min tieši attālumu kā galveno šķērglieti. Viens no iemesliem, kāpēc rehabilitācijai ir jānotiek pēc iespējas tuvāk mājām, ir bērnu fiziskais stāvoklis un pārgurums, ko rada garais ceļš.
Sešgadīgā Ārona mamma Elīna Tauriņa uzsver, ka ceļš no Cēsīm līdz Rīgai mazuli nogurdina un nomocina, kas savukārt ievērojami samazina vēlmi sadarboties un mazinās nodarbību efektivitāti. Tāpat nozīmīgs faktors ir arī finansiālais slogs, kas gulstas uz ģimenēm, kurām nav pieejami valsts vai pašvaldības nodrošinātie pakalpojumi vai tie ir pieejami ierobežoti.
Valsts finansējuma un rindu problēma
Lai gan valsts ik gadu medicīniskajai rehabilitācijai bērniem (gan stacionārā, gan ambulatori) tērē virs 13 miljoniem eiro, Nacionālā veselības dienesta (NVD) aplēses liecina, ka ar šo apjomu nepietiek, lai apmierinātu visas vajadzības. Īpaši garas ir rindas uz ambulatorajiem pakalpojumiem, kuriem finansējums ir krietni mazāks – ap 200 000 eiro gadā šajā daļā. Rehabilitācijas centrs “Vaivari” aptuveni 300 bērni gaida rindā tieši uz ambulatorajām nodarbībām.
Papildus nepieciešamais finansējums bērnu rehabilitācijai tiek lēsts ap 459 000 eiro, kas uzsver nepieciešamību pēc sistēmiskiem risinājumiem rindām mazināt un pakalpojumiem kļūt pieejamākiem. Kā atzīmēts, lai valsts atbalstu saņemtu visi, kam tas nepieciešams, būtu vajadzīgs vēl aptuveni pusmiljons eiro.
Labdarības maratona “Dod pieci!” rīkotāji, sadarbībā ar atbalsta organizācijām, ir formulējuši vairākas prasības valstij, kas ietver ne tikai finansiāla atbalsta uzlabošanu, bet arī sistēmisku pārmaiņu ieviešanu. Viens no būtiskākajiem punktiem ir ieviešot principu “nauda seko pacientam” rehabilitācijas finansēšanā un izveidojot vienotu digitālo sistēmu pacientiem ar neiroloģiskiem traucējumiem.
Pašvaldību loma un lokālo iniciatīvu spēks
Situācijā, kad valsts nodrošināto sistēmu papildina citi atbalsta mehānismi, liela nozīme ir vietējām iniciatīvām. Cēsu piemērā “Brīnummāja” darbojas kā svarīgs atbalsta punkts, nodrošinot iespēju vismaz daļai ģimeņu saņemt terapiju salīdzinoši ērtos apstākļos. Tāpat sabiedrības iesaiste caur ziedojumiem ir būtiska, jo atsevišķi centri, piemēram, rehabilitācijas centrs “Poga”, neuzturas tikai no valsts atbalsta, bet lielā mērā no ziedotāju līdzekļiem.
Vecāki paši aktīvi iesaistās līdzekļu piesaistē. Piemēram, “Brīnummājas” vecāki pirms svētkiem pašu rokām gatavo dāvaniņas, piemēram, eglīšu rotājumus, kuras pārdodot, iegūtos līdzekļus novirza bērnu rehabilitācijas vajadzībām. Viens no piecgadīgā Kristera, kurš divu mēnešu vecumā guva traumu, dēļ māte Ilona atzīst, ka ģimenei ir nepieciešams saņemt fizioterapeita pakalpojumus vismaz reizi nedēļā, un lokālā pieejamība ir vitāli svarīga.
Kontrasts un sabiedrības reakcija
Sabiedrības rezonansi izraisījis arī kontrasts starp ziedojumu aicinājumiem un valsts budžeta prioritātēm. Tiek pieminēts, ka desmitkārtīgi lielākas summas tiek atvēlētas ierēdņu prēmijām (245 miljoni eiro), salīdzinājumā ar lūgumu tautai palīdzēt nodrošināt vismaz miljonu eiro nepieciešamajai bērnu rehabilitācijai. Šāda situācija radījusi cinisku rezonansi sociālajos tīklos, izraisot jautājumus par varas iestāžu patieso attieksmi pret sociāli atbildīgām jomām.
Politiķi, piemēram, Saeimas deputāts Uldis Augulis, mēģinājuši skaidrot šādu finanšu sadalījumu, atsaucoties uz plašāku ekonomisko kontekstu un nepieciešamību samazināt izmaksas, gaidot sarežģītākus ekonomiskos gadus. Tāpat tiek norādīts uz atšķirībām starp stacionāro rehabilitāciju, kas saņem lielāku valsts finansējumu (gandrīz trīs miljoni eiro gadā), un ambulatorajiem pakalpojumiem, kur finansējums ir daudz mazāks.
Nākotnes Perspektīvas un 2025. gada Atbalsta Programmas
Lai gan problēmas pastāv, darbs pie risinājumu meklēšanas turpinās. Biedrība “Latvijas Bērniem ar Kustību Traucējumiem” 2025. gadā turpina īstenot projektus, piemēram, “Sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšana bērniem ar kustību traucējumiem un to ģimenēm IV”, kas ar Eiropas Sociālā fonda Plus atbalstu paredz paaugstināt kvalitatīvu un vienlīdzīgu sociālās rehabilitācijas kompleksa pieejamību konkrētam bērnu skaitam. Tāpat tiek nodrošinātas citas sociālās atbalsta programmas ģimenēm.
Tomēr ilgtermiņa mērķim – nodrošināt sistēmisku pieejamību visā Latvijā, ne tikai Rīgā – ir nepieciešama gan valsts politikas maiņa, gan arī sabiedrības iesaiste. Daudzas ģimenes, kuras ikdienā saskaras ar šī jautājuma aktualitāti, uzsver, ka rehabilitācija reģionā nav luksusprece, bet gan pamatvajadzība, kas ļauj bērnam pilnvērtīgi attīstīties un integrēties, samazinot ģimenes pārvietošanās radīto slodzi.