Labprāt teiktu, ka šajā svētku laikā man uz pleca nosēdās eņģelis un iečukstēja ausī skaisto Latvijas vīziju, kurā mēs visi pēc divdesmit gadiem esam lepni dzīvot šajā valstī un runāt latviešu valodā, bet patiesībā viss notika daudz piezemētāk – 2001. gada septembrī, Tallinā, man pašam to neapzinoties.
Kādā brīdī gudro investīciju plūsma apstāsies, jo vairs nebūs intelektuālās kapacitātes, kas šādas investīcijas mazā valstī spēs paņemt pretī. Tad, gribot negribot, mums nāksies importēt gudros prātus. Tie būs pasaules pilsoņi, kas vienu dienu ir šeit, bet nākamajā jau citā pasaules malā. Viņus šeit nekas vairāk par labu algu nepiesaistīs. Paraugoties uz šo mērķi no trīsdesmit un vairāk gadu perspektīvas – pat, ja tas izdotos – mēs dzīvotu vēl vienā Frankfurtē, vēl vienā Briselē vai Stokholmā. Apkārt daudz vidēji izglītotu ļaužu, liels imigrantu īpatsvars, vidēji augsts turības līmenis, bet kritiski zems mentālās veselības un laimes indeksa rādītājs.
Realizējot vīziju par jauna izglītības sistēmas standarta izveidi, no kā iedvesmojas visa pasaule, mēs radīsim ne tikai spēcīgu vērtību pamatu, bet sakārtosim arī visus pārējos jautājumus rindas kārtībā. Pie tam tēls par izglītotāko nāciju pasaulē jau vien ilgtermiņā atsistu visus mūsu ieguldījumus šīs vīzijas realizēšanā.
Skolotājs – sabiedrības morālais kompass
Latviešu literatūrā, runājot par seniem laikiem, skolotāja profesija tiek īpaši izcelta. Skolotājs ir cienīts sabiedrības loceklis – zināšanu bāka, intelekta pils, cilvēks, pie kā griezties pēc padoma – godāts pieaugušo vidū, nerunājot nemaz par bērniem. Skolmeistars ciemā bieži vien bija viens no labāk atalgotajiem. Viņš ceļoja, viņš saņēma jaunākos apkārtrakstus, viņš piedalījās intelektuālos disputos ar saviem kolēģiem. Skolotājs bija sabiedrības morālais kompass.
Lieki teikt, ka šodien tas tā nav. Mūsu vērtību skala, galvenokārt, aprobežojas ar algas lielumu. Runājot ar tiem pašiem Dubaijas pašvaldības darbiniekiem, viņi norāda, ka arābu bērnus ir grūti noturēt skolās. Viņiem ir citādāka audzināšana ģimenēs nekā rietumnieku bērniem, viņus ātri mudina un vilina iespējas pašiem pelnīt, pašiem kaut ko attīstīt. Viss sākas ar iesaistīšanos ģimenes biznesos un rūpalos. Līdz ar to arī viņu izglītības sistēma nav nekāds paraugs pārējiem, jo skolotājs nebrauc ar jaunāko McLaren Artura superauto modeli. Līdz ar to viņš nevar būt nekāda autoritāte jauna cilvēka acīs. Taču, kā jau pieminēju, viņu vērtību kompasi tiek iestatīti agrā bērnībā, viņi bīstas Dieva dusmas un pastāv noteikta kārtība, kas šo sabiedrību disciplinē, spēj uzrunāt un motivēt. Skolēni augstu nevērtēs savu skolotāju, taču bīsies viņa autoritātes. Piedevām, vēsturiskie naudas avoti no naftas un šobrīd – tūrisma – ļauj šai nācijai algot intelektuāli par sevi spēcīgākus prātus, kas pēdējā desmitgadē ir radījuši brīnumus tuksneša vidū.
Mēs neesam Dubaija. Mēs gudros prātus masveidā iepirkt nevaram. Tāpēc, kā daļa no vīzijas, mums jāpadara skolotājs par atkal cienījamu profesiju. Savulaik intervijā Mārīte Seile man teica, ka ar naudu vien to nevarēs panākt. Iespējams kļūdos, bet palieku pie uzskata, ka mums ir jāiet vēsturiskais Somijas ceļš un jākombinē tas ar mūsdienās aktuālām un eksistējošām materiālām vērtību sistēmām, pieliekot klāt vēl konkurences elementu, ko var itin vienkārši panākt ar jaunu administratīvi teritoriālu iedalījumu Latvijai, atsakoties no 36 novadiem. Seši vai septiņi tūkstoši eiro kā pamata mēnešalga daudzus mudinās apdomāt skolotāja profesijas apgūšanu. Desmit tūkstoši eiro mēnesī ģimnāzijas skolotājam – kādam tas varētu šķist absurds un tukša sapņošana. Taču tas nav nekas neiespējams, ja valstī būtu ne vairāk par septiņām ģeogrāfiski izkliedētām ģimnāzijām ar iespējām tur mācīties ne mazāk par pusotru tūkstoti jauniešu. Tad jau mēs runājam par saujiņu tiešām konkurētspējīgu profesionāļu, uz kura amata vietām ir tik liela konkurence, ka šāds atalgojuma līmenis šķistu ekonomiski pamatots.
Tāpat šodienas sabiedrībai ir nopietni jāpārskata uzvedības standarti. Man par to lika aizdomāties futbola tiesneša Andra Treimaņa nesen teiktais par notikumiem virslīgas kvalifikācijas spēles laikā, kā arī Panorāmas sižets par notikumiem amatieru hokeja spēles laikā, kurā vairāk nekā uzskatāmi tika demonstrēta necieņa pret autoritātēm. To veicina daudz kas – bet, lielākoties, sociālie tīkli, kas mūs visus publiskā telpā ir padarījuši līdzvērtīgus jeb vienādojuši. Gan tos, kam ir augstākā izglītība, dziļas zināšanas par konkrēto tematu, desmitiem gadu pieredze, gan tos, kas nav pat dīvāna eksperta nosaukuma cienīgi. Tā saucamā sociālo tīklu demokrātija ir izgājusi ārpus rāmjiem un es uzskatu, ka vispārīga izglītības sistēmas pārveide to atkal iestatītu pareizās sliedēs. Bērns nedrīkst necenzētiem vārdiem lamāties, īpaši jau uz skolotāju! Vecākus, kas atbalsta šādas aktivitātes, stāvot blakus un attaisnojot savas atvases, ir jāsoda! Esmu pret visatļautību!
Nākamās Saeimas sastāvs – pagrieziena punkts?
Šobrīd Amerikas Savienotās valstis ir spilgts piemērs tam, cik ļoti ātri dumja un neizglītota vadītāja tēls spēj saindēt vērtības un sašķelt sabiedrību. Nav brīnums, ka Donalds Tramps sajūt apdraudējumu no izglītotās sabiedrības daļas, tāpēc kā pirmo izformēja Izglītības departamentu un sanaidojās ar savas valsts vadošajām augstskolām. ASV mums visiem ir piemērs tam, cik zemu mēs vēl varam krist, ievēlot neadekvātu politisko pārstāvniecību. Daudzi droši vien man argumentēs, ka, lūk, viņu prezidents taču izveidoja fondu, kurā bērni var uzkrāt naudu ieguldījumiem nākotnē, ka viņi aktīvi attīsta mākslīgā intelekta tehnoloģijas un ceļ datu centrus, un viņu ekonomikā, visticamāk, nākamo gadu laikā ieplūdīs simtiem miljardu dolāru. Varbūt tā arī būs. Taču ar otru roku Tramps sagrauj centrālās bankas neatkarību, palielina valsts ārējo parādu, ar savu svārstīgumu un haotiskumu grauj piegāžu ķēdes, miksē valsts un savas privātās vajadzības un mērķus, un kopumā pasliktina savu iedzīvotāju maksātspēju. Vidēji viens nodokļu maksātājs ASV, lai apmaksātu visu 38,5 triljonu dolāru lielo valsts parādu, šķirtos no aptuveni 330 000 dolāru. Savukārt, vidēji viens Norvēģijas nodokļu maksātājs no valsts saņemtu tik pat lielu summu, ja tās naftas fonds izlemtu realizēt visas tā rīcībā esošās pasaules lielāko uzņēmumu akcijas. Šis piemērs uzskatāmi parāda, ko dara un kā uzvedas augstāk un ne tik augsti izglītota nācija.
Protams, ka es neesmu naivs un ticēt tam, ka nākamais Saeimas sastāvs būs spējīgs šo vīziju pacelt nākamā līmenī, ir tāpat kā ticēt, ka Krievijas teroristiskais režīms pēkšņi nāktu pie prāta un nožēlotu savus noziegumus. Pārmaiņām ir jānobriest. Tām ir jānāk no daudzām pusēm, tām ir vajadzīgs atbalsts un palīdzība. Līdzīgi kā dzemdībās. Tas viennozīmīgi nebūtu vienkāršs un nesāpīgs process. Bet es jutīšos padarījis savu darbu, ja ar šī raksta palīdzību būšu aicinājis kādu aizdomāties un kritiski izvērtēt argumentus par un pret šādas vīzijas izvirzīšanas ieceri.
Noteikti būšu aizkustināts, ja šī raksta rindas būs jūsos ieslēgušas pārdomas par to, kā būvēt labklājības valsti nevis īslaicīgi, bet vismaz uz desmitgadēm, ja ne veselu gadsimtu. Ceru, ka jūsu prasībās pēc nākamā Saeimas sastāva izglītības temats parādīsies pietiekami augstu. Starp citu, ja kādam nepieciešams padoms, kā izvēlēties par kādu politisko sarakstu balsot nākamajās vēlēšanās, tad varat aizņemties manu stratēģiju. Mans pirmais filtrs nākamajās vēlēšanās būs partiju sarakstos esošo kandidātu vidējais izglītības līmenis. Trīs partijas ar labākiem rezultātiem kvalificēsies manai tālākai izvērtēšanai. Vismaz tā būšu spēris pirmo soli vīzijas piepildīšanā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu…
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko “Delfi” arī Instagram un YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit