Latvijas Nacionālais teātris ienes krimināldrāmu repertuārā ar jauniestudējumu “Ko var cilvēks”

Latvijas Nacionālais teātris turpina savu solījumu iepriecināt skatītājus ar latviešu oriģināldramaturģiju un jaunu režisoru debijām, ko apliecina jaunais iestudējums “Ko var cilvēks” Aktieru zālē. Šī izrāde atzīmē gan režisora Roberta Daubura debiju Nacionālajā teātrī, gan ir pirmais oriģināldarbs rakstniekam Jānim Joņevam šajā teātrī. Iestudējuma atslēgas vārds ir krimināldrāma, kas balstīta uz patiesiem notikumiem.

Izrādes aizkulises un iedvesmas avoti

Ideja par izrādi radās režisoram Robertam Dauburam pēc Lāsmas Gaitnieces grāmatas “Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē” izlasīšanas. Īpaši viņu uzrunājušas LR Ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājas un Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītājas Ritas Aksenokas pārdomas. Aksenoka, kas kopš 20. gadsimta 60. gadiem ir šķetinājusi skaļākās krimināllietas Latvijā, atklājot slepkavības, laupīšanas un organizēto noziedzību, kļuva par iedvesmas avotu. Dauburs atzīst, ka viņu neuzrunājušas popkultūras klišejas par vientuļo izmeklētāju, bet gan Aksenokas pozitīvā un saprotošā attieksme, neskatoties uz darba smagumu. Šis darbs ir pirmais no Daubura iecerētās triloģijas.

Rakstnieks Jānis Joņevs kļuva par darba dramaturgu, un kopā ar Dauburu tika veikts padziļināts pētniecības darbs, veicot sarunas arī ar pašu Ritu Aksenoku.

Stāsts un galvenie varoņi

Izrāde “Ko var cilvēks” centrējas ap pazīstamo sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju Ritu Aksenoku un patiesu krimināllietu no 70. gadiem. Tā vēsta par nežēlīgu cīņu, kas norisinās aiz sabiedrības redzamās pasaules – laikos, kad notika “Mikrofona” aptaujas, valdīja hokejs un Aukstais karš. Stāsts par kādu, kas sevi uzskatījis par nenotveramu, bet otrajā pusē ir izmeklētāja, kas neatlaidīgi meklē un uzdod jautājumus. Izrāde uzdod jautājumus par cilvēka spēju izvēlēties un par to, kas ir neizbēgams. Izrādes pamatā ir bruņotas bandas lieta, kurā pastrādāti vairāk nekā 300 noziegumi.

Lomās iejūtas Sanita Paula kā Rita Aksenoka, Mārcis Maņjakovs kā bandas vadonis Aleksandrs Volkevičs un Elza Rūta Jordāne, kura atveido dažādas personas, tai skaitā Volkeviča meitu Baibu Aleksandru. Izrāde pēta gan noziedznieka, gan izmeklētāja dzīves un raksturus, uzsverot, ka, lai gan viņu dzīves un raksturi varētu šķist līdzīgi, ceļi, ko viņi izvēlas, ir atšķirīgi. Izrāde nevis glorificē noziedznieku, bet gan cenšas saskatīt cilvēku ikvienā, gan izmeklētājā darba pienākumu veikšanā, gan noziedznieka meitas meklējumos.

Mākslinieciskā komanda un vērtējumi

Par izrādes scenogrāfiju un kostīmiem rūpējies Kristians Brekte, mūziku radījis Toms Ančs, bet gaismu māksliniece ir Krista Erdmane. Recenzijās izrāde tiek rakturota kā “rūsas krāsas krimiķis”, kas pārsteidz ar savu silto atmosfēru, aizkustinošo cilvēcību un “joņeviski” asprātīgiem dialogiem. Tā tiek dēvēta par koķetēriju par krimināldrāmas žanru un ir salīdzināma ar Oskara Rūpenheita kino stilistiku. Sanita Paula saņem atzinīgu vērtējumu par savu Ritas Aksenokas atveidojumu, atklājot spēcīgu sievieti, īstu profesionāli. Mārcis Maņjakovs izceļas ar paradoksālu spēju apvienot cilvēcisku siltumu un dzelžainu bargumu. Elza Rūta Jordāne demonstrē spējas lēkt starp krasi atšķirīgiem personāžiem, lai gan dažkārt viņas varoņu dramaturģiskā dimensija ir vairāk sižetiska funkcija nekā dziļi izstrādāts tēls.

Skatītāji izrādi raksturo kā “tik cilvēciski siltu”, kas aizskar dvēseles stīgas un rada līdzpārdzīvojumu, neskatoties uz tēmas smagumu. Viņi novērtē gaumīgo humoru, kas mijas ar spraigumu, skaudrumu un sižetisko saprotamību. Tiek atzīmēts, ka izrāde patiešām runā gan par varēšanu, gan par cilvēka dabu, kā jau to vēsta tās trāpīgais nosaukums. Daži izsaka cerību, ka šai dokumentālajai izrādei sekos arī iecerētās triloģijas turpinājums.