Tveice pavasarī, lietavas, neraža un lielākā krusa. 2025. gada spilgtākie laikapstākļi / Raksts

Pēc vasaras, kurā bija maz saulainu brīžu, varētu šķist, ka esam aizvadījuši aukstu gadu, bet nekā – provizoriskie dati rāda, ka šis būs ceturtais siltākais gads, kopš Latvijā veic visaptverošus mērījumus (to sāka 1924. gadā). Tātad nu jau 101 gadu mums ir dati par katru gadu. Vēl siltāks bija tikai pērnais, 2019. un 2020., kas ir vissiltākais gads vēsturē – ar vidējo temperatūru 8,8 grādi. Šī gada vidējā temperatūra: 8,1 grāds.

Liekas – nu, kā?

Kā šis var būt ceturtais siltākais gads? Vasara bija vienīgais gadalaiks, kas bija vēsāks par klimatisko normu,

turklāt pavisam nedaudz – tikai 0,2 grādus, kamēr ziema, pavasaris un rudens bija ievērojami siltāki nekā parasti.

Iepriekšējā ziema turpināja klimata pārmaiņu tendences – tā bija silta un īsa. Stabils sals un sniegs valdīja tikai trīs nedēļas februārī. Tika sasniegta arī 2025. gada zemākā temperatūra, kas labi raksturo, cik vāja bija pagājusī ziema – 20. februāra rītā Daugavpilī bija -19,7 grādi. Tātad ziema bez pilniem – 20 grādiem. Arī sniega biezums lielākajā valsts daļā pat vissniegotākajos mirkļos bija tikai ap 5-10 centimetriem, dažās vietās sasniedzot ap 20 cm. Šo ir vērts paturēt prātā, jo pie sniega trūkuma mēs vēl atgriezīsimies.

Kalendārās ziemas vidējā temperatūra bija 0,2 grādi, kas ir 2,6 grādus siltāks par klimatisko normu.

 Februāra beigās, iestājoties stabiliem plusiem, sākās meteoroloģiskais pavasaris.

Aprīļa sākumā uznāca aukstuma vilnis, kas nesa nelielu salu un sniegu, bet 18. aprīlī ieradās vasarīga tveice. Tas ir viens no 2025. gada spilgtākajiem notikumiem, kas vienlaikus arī skaidri apliecināja, ka klimata pārmaiņas turpina sagādāt nepieredzētus notikumus. 18. aprīlis bija siltāks par vairumu vasaras dienu un atnesa nebijušu rekordu. Gaisa temperatūra Skrīveros sasniedza 28,4 grādus.

Tā ir pirmā reize zināmajā vēsturē, kad aprīlī bija 28 grādi.

Kā jau minēju, zināmā vēsture šajā gadījumā ir vismaz 101 gadu sena, bet vairākās vietās Latvijā meteoroloģiskos novērojumus veica pat 18. un 19. gadsimtā. Iepriekš agrākais datums, kad Latvijā bijusi tika augsta temperatūra, bija 2. maijs. Tātad divas nedēļas vēlāk. Tā kā šoreiz 18. aprīlis iekrita Lielajā Piektdienā, tā vairumam cilvēku bija brīvdiena un to varēja lieliski izbaudīt un to vajadzēja darīt, jo pēc tam ne maijā, ne jūnijā nebija nevienas tik siltas dienas. 

18. un 19. aprīļa vasarīgais siltums noslēdzās ar pamatīgiem pērkona negaisiem un tas iezīmēja lietainās vasaras sākumu. Jau aprīļa beigās dažviet lietusgāzes bija tik stipras, ka appludināja ceļus, laukus, ciemu un pilsētu ielas, Kurzemes pusē zemnieki ziņoja, ka paugurānākie lauki, kas nupat apsēti ar vasarājiem, noskaloti, visi sēklas graudi saskaloti grāvjos, dažviet pat kartupeļi no vagām izskaloti. Lietavas turpinājās arī maijā un jūnijā.

Jūlijā un augustā bija pa kādām sausākām dienām, jūlijā pat dažas karstas un pienāca 3. jūlijs – šī gada viskarstākā, arī vienīgā diena, kad Latvijā temperatūra sasniedza un pārsniedza 30 grādu atzīmi. Bet daudzu zemnieku laukus tas vairs nespēja glābt. Tiesa, ne visā Latvijā vasaru varēja saukt par lietainu, piemēram, dažos Kurzemes un Zemgales novados nokrišņu daudzums bija tuvs normai.

Ja raudzītos tikai uz vasaras mēnešiem, tad nekur Latvijā šī kalendārā vasara nekļuva par slapjāko vēsturē. Ir bijuši gadi ar vēl lietainākām vasarām, bet, ja pieliekam klāt maiju, tad gan Vidzemes austrumos, Madonas un Gulbenes novadā, šis bija jebkad lietainākais maija – augusta periods.

Nokrišņu daudzuma novirze no normas maijā

Foto: LVĢMC

Nokrišņu daudzuma novirze no normas jūnijā

Foto: LVĢMC

Nokrišņu daudzuma novirze no normas jūlijā

Foto: LVĢMC

Nokrišņu daudzuma novirze no normas augustā

Foto: LVĢMC

Latvijas austrumu daļā raža, ja arī izauga, daudzviet palika nenovākta, bet Zemgalē un Kurzemē gan situācija nebija tik slikta. Ienākoties datiem par zemnieku vākumu labības druvās bija pat pārsteigums – vienā no lietainākajām Latvijas vasarām, izdevies ievākt vienu no lielākajām ražām. Vēl mazliet lielāka raža bijusi tikai 2024., 2022. un 2020. gadā.

Pat graudu kvalitāte, precīzāk sakot, uzturvērtība un sastāvs bijis augstā līmenī, bet – graudi bija mazi izmērā. Tik mazi, ka tos nevar pārdot kā pārtikas graudus. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra eksperta Andris Skudra skaidroja, ka proteīna daudzums graudos ir vērtējams kā ļoti labs: 13,6–14,3 %. Piemēram, ekstra klases pārtikas kvieši ir ar proteīna daudzumu no 14,5 %.

“Šobrīd sanāk, ka mēs saražojam ekstra [kvalitātes] lopbarību. Tas nav labākais, uz ko mēs izgājām šo dramatisko nokrišņu dēļ,” vērtēja Skudra.

Lai arī raža liela, kvalitāte laba, bet ne pietiekami, potenciālā peļņa bija jāiztērē graudu žāvēšanā. Tos novāca slapjus un kā teica Skudra – vidēji rēķinot, žāvēšana maksāja 30 eiro par tonnu. Tas ir ļoti daudz.

 Protams, arī citu kultūraugu audzētājiem negāja labāk. Ko nenosaldēja salnas, nenoslīcināja lietavas, to dažiem sakapāja krusa. 

Lai arī krusa šogad bija retāk nekā dažās iepriekšējās vasarās, Smiltenes novadā no debesīm nokrita rekords

– lielākie Latvijā dokumentētie krusas graudi. Kapāja dārzus, māju jumtus un logus, automašīnas, saules paneļus, pat zivis dīķī nebija drošībā.

Lielākā izmērītā krusas grauda diametrs bija 11,5 centimetri. Līdz šim tika uzskatīts, ka lielākie krusas graudi Latvijā bijuši ar diametru 8 centimetri un tādi fiksēti dažās iepriekšējās vasarās, bet šis rekordu pārspēja.

Tātad 2025. gada vasara – neražas vasara. Temperatūras ziņā arī to zākāja par aukstu, drēgnu un nekādu. Bet te gan ir interesanti.

Šī vasara faktiski pierāda, ka mēs esam pieraduši pie jaunajām klimata pārmaiņu vasarām.

Šeit mēs redzam katras vasaras vidējo temperatūru. Pēdējās septiņas vasaras bija garākais secīgu karstu vasaru posms.

Vēl interesantāka aina paveras, ja paskatāmies uz 60. gadiem. Tajā desmitgadē bija divas vasaras ar vidēji 16,3 grādiem, gandrīz tikpat siltas kā šī, pārējās vēsākas.

2025. gada vasara bija siltāka nekā jebkura no 60. gadu vasarām.

Tā, ka pārmest vēsumu, nebūtu lāga.

Bija nozares, kam lietainā vasara nesa labumu. Viena no tām ir hidroelektroenerģijas ražošana. Taču te,

līdzīgi kā ar graudiem – bija kaut kas labs, bija kaut kas slikts, bet kopsummā tomēr ne tik spīdoši, kā gribētos.

Kamēr zemnieku lauki mirka ūdenī, HES griezās uz nebēdu, ražojot rekordlielu daudzumu elektrības, bet šis gads finālā būs viens no neražīgākajiem – kā tas iespējams? Te atgriežamies pie sniega trūkuma. Lūk, šogad ik mēnesi Daugavas HES kaskādē saražotā elektrība. Šeit dati par iepriekšējiem 10 gadiem un šo gadu.

Lai arī jūnijā un jūlijā saražots elektrības rekorda apjoms, tomēr pavasarī, kad bija jābūt paliem un kad citos gados saražo divreiz, trīsreiz vairāk, nekā tādā slapjā vasarā, šogad palu nebija. Rezultātā pat ar visu slapjo vasaru šis Daugavas HES kaskādei būs viens no sliktākajiem gadiem vismaz pēdējo 40 gadu laikā. Siltās ziemas ļauj HES vienmērīgāk ražot elektrību arī ziemas mēnešos, ne tā, kā bargās ziemās, kad Daugava aizsalusi un ūdens tajā pavisam maz, bet pavasari arvien biežāk ir sausi.

Latvijā ir 25 meteoroloģiskās stacijas, kurās ik dienu fiksē maksimālo un minimālo temperatūru un salīdzina to ar desmitgadēm garām datu rindām, fiksējot, vai ir ticis sasniegts kāds rekords. Kopumā 2025. gadā reģistrēti 412 siltuma rekordi un 11 aukstuma rekordi. Grafikā ar saulītēm norādīts kurā dienā un cik siltuma rekordu bijis, bet sniegpārsliņas norāda uz aukstuma rekordiem.

Līdzīga siltuma-aukstuma rekordu attiecība ir jau vairāku pēdējo gadu garumā. Ja arī kāds aukstuma rekords, tiem pretim ir desmitiem reižu vairāk siltuma rekordu.

Karstākā vieta: Rīga, Mērsrags, 32,4 grādi (3. jūlijs)

Aukstākā vieta: Daugavpils, -19,7 grādi (20. februāris)

Visvairāk nokrišņu: Madona, ap 890 mm

Vismazāk nokrišņu: Jelgavas novada Staļģene, ap 510 mm

Stiprākās vēja brāzmas: Rīga, Daugavgrīva, 29 m/s (12. oktobris); Ventspils, 29 m/s (30. decembris)

Biezākā sniega sega: Rūjiena, 22 cm (12. janvāris)

Saulainākā vieta: Liepāja, ap 1860 stundas

Vismazāk saules: Alūksne, ap 1615 stundas