Čulpana Hamatova, Maša Maškova un Vasilijs Zorkijs uz Tallinu atvedīs unikālu teātra projektu – iestudējumu, kas balstīts uz Ivana Vīripajeva, viena no atzītākajiem mūsdienu Eiropas dramaturgiem, lugu “Vienīgie garākie koki uz Zemes”. Sarunā ar Igaunijas mediju “Postimees” pirms ierašanās Tallinā Čulpana Hamatova stāstīja par dzīvi Latvijā, latviešu valodas apguvi un atklāja savus plānus jaunajam gadam.

Nākamnedēļ, 5. janvārī, jūs ieradīsieties Tallinā ar lugu “Vienīgie augstākie koki uz Zemes”. Lasot kopsavilkumu, tik daudz tiek teikts par vārdu formu un ritmu, bet gandrīz nekas netiek atklāts par sižetu. Kā jūs iepazīstinātu skatītājus ar lugu?

Tā kā šai lugai nav tradicionāla sižeta, nav daudz ko stāstīt… Divas draudzenes, zaudējušas cerību, ka labais uzvarēs ļaunumu, apspriež šo pasauli. Viņi cenšas sev pierādīt, ka šajā pasaulē vairs nav cerības, jo cilvēki ir tik ļoti samaitājuši visu sev apkārt un savas dvēseles, ka vairs nav absolūti nekā, uz ko cerēt.
Līdz brīdim, kad parādās trešais tēls, kuru atveido Vasja Zorkijs, – tēls vārdā Bončs. Viņš bērnišķīgi un vienkārši paskaidro, ka visa gaisma un cerība slēpjas viņos pašos. Jūs varat vainot pasauli, cik vien vēlaties, bet, ja viņi paši nerada cerību, nav neviena, ko vainot. Pasaule ir tāda, kāda tā ir, un cerība ir mūsu rokās.

Jūs runājāt par skatītāju mijiedarbības nozīmi. Un kādas sajūtas jums paliek pēc priekškara krišanas?

Viss ir atkarīgs no skatītājiem. Šī izrāde prasa sadarbību ar skatītājiem, jo teksts ir ļoti blīvs un diezgan grūti saprotams. Ja skatītāji ir gatavi ar mums sadarboties, emocionāli un garīgi sazināties, tas atstāj ļoti labas sajūtas. Ja nē, tas nav tik patīkami. Bet mums trim šī izrāde ļoti patīk.

Runājot par darbu ar auditoriju, būtu interesanti uzzināt, vai ir kādas iezīmes, kas raksturīgas tikai Tallinas auditorijai. Ar ko tā atšķiras no citām?

Ziniet, es domāju, ka viss ir atkarīgs no vides, kurā biļetes tiek izplatītas. Daži cilvēki, iespējams, būs šokēti par izrādi, jo viņi ir pieraduši pie akadēmiskas uztveres formas. Ja būs daudz jauniešu, es domāju, ka viņiem būs vieglāk kaut kā ar mums sazināties.
Kas ir teātra skaistums? Tas ir tas, ka kaut kas notiek šeit un tagad – dažreiz brīnums, dažreiz tikai izrāde – un tas nekad vairs neatkārtosies. Tas pats attiecas uz auditoriju. Dažreiz ir kritiskā masa cilvēku, kas ir gatavi sazināties – smieties, aizturēt elpu, saglabāt klusumu. Viņu skaits ir lielāks nekā cilvēku, kas vienkārši nāk skatīties populārus māksliniekus. Un tad izrāde notiek.
Un dažreiz visa auditorija paliek atsvešināta, auksta. Tas varētu notikt jebkur – arī karstajā un emocionālajā Gruzijā vai Tallinā.
Es ļoti priecāšos 5. janvārī redzēt jaunu auditoriju. Varbūt tos, kas mani vēl nav redzējuši teātrī, un pat tos, kas ir redzējuši. Tas būs neparasti, varbūt dažiem pat par daudz. Bet nāciet, mēs ceram jūs uzņemt!

Pastāstiet par jūsu dzīvi Latvijā, uz kurieni jūs pārcēlāties 2022. gadā. Kā šī valsts jums atklāja sevi?

Man par kaunu, es Latviju nemaz nepazinu. Mēs tur iegādājāmies zemi pirms 15 gadiem. Es pamazām uzcēlu māju, un mēs turp braucām vasaras brīvdienās, labākajā gadījumā uz mēnesi gadā.

Reizēm mēs atbraucām un svinējām Jaungada brīvdienas. Tas arī viss. Es neko nezināju par šo skaisto valsti vai cilvēkiem.
Bet, protams, kad sāku tur dzīvot un satikt vietējos iedzīvotājus, kad iemācījos valodu un sāku dzirdēt un saprast, ko runā uz ielām, kad devos strādāt uz latviešu valodas teātri, tad satiku brīnišķīgus kolēģus, apbrīnojamu komandu…
Nesen ļoti ilgi strādāju Amerikā, un man pietrūka māju. Un pēkšņi pieķēru sevi pie domas, ka nemaz nedomāju par Maskavu, domāju tikai par Rīgu.

Jūs jau minējāt, ka pēc pārcelšanās sākāt mācīties latviešu valodu. Cik grūti jums tas bija?

Tas ir grūti, jo tā ir tik nepazīstama. Latviešu valoda nelīdzinās nevienai no valodām, ko es jau zinu – ne angļu, ne vācu. Tajā joprojām ir daži senkrievu vārdi, kas attāli atgādina krievu valodu.
Visgrūtākā man kā aktrisei ir fonētika, īpaši izruna. Un šajā jomā es joprojām krietni atpalieku. Es jau cenšos tai pievērst uzmanību, jo sākumā man vajadzēja tikai iemācīties vārdus.
Un tas, ka es sāku mācīties valodu, nedomājot par fonētiku, bija mana kļūda. Es iesaku ikvienam, kas to apgūst, sākt ar fonētiku, ja vēlaties, lai latvieši jūs saprastu (smejas).

Vai jums ir kāds iecienītākais vārds vai izteiciens latviešu valodā?

Krievu vārds “ciest” latviešu valodā nozīmē “strādāt”. “Strada” bija arī vissmagākā darba laiks, kad bija nepieciešama ražas novākšana un cilvēkiem bija jāstrādā praktiski visu diennakti. Un patiesībā šī nozīme ir saglabājusies latviešu valodā, bet krievu valodā tā ir ieguvusi pavisam citu nozīmi.
Kad sāku dzīvot Latvijā un mācīties valodu, mani visvairāk pārsteidza tas, ka Padomju Savienības laikā mēs gandrīz neko nezinājām par republikām, kas bija tās sastāvā. Nemaz nerunājot par to, ka, kad Latvija ieguva neatkarību un kļuva par atsevišķu valsti, mēs arī par to neko nezinājām.
Es domāju, ka, iespējams, būtu mazāk karu un konfliktu, ja bērni jau no skolas laikiem saprastu, kādas valstis ir viņu kaimiņi. Es domāju, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi.

Tūlīt būs Jaungads. Kādi ir jūsu plāni 31. decembrim?

Nosvinēt svētkus kopā ar ģimeni un draugiem. Mums būs ļoti, ļoti liela kompānija. Mēs visi pulcēsimies mājā, ko es reiz uzcēlu. Nezinu, cik cilvēku… Droši vien būsim trīsdesmit – bērni, vecāki… Tātad vismaz trīs paaudzes noteikti būs kopā.

Tagad ir modē veidot vēlmju kartes, uz papīra lapas pierakstīt vēlmes un mērķus nākamajam gadam. Vai jūs kaut ko tādu darāt?

Nē, es neticu šai saiknei. Noteikti nē. Viss labais, kas man dzīvē ir nācis, ir bijis spontāns un pilnīgi negaidīts. Man ir tikai viena vēlēšanās – lai mani mīļie būtu veseli. Pārējo var pārdzīvot!
Jo laime ir gribas jautājums. Ja tu to vēlies, tu esi laimīgs; ja nevēlies, tu esi nelaimīgs. Ja nav kara, ja nekrīt bumbas, ja tuvinieki nemirst vai nesaslimst ar kādu nopietnu slimību, visu pārējo var izturēt.