Tiekoties ar kāda teātra aktieriem, man tika uzdots jautājums, vai mūsdienu Latvijas teātru repertuārā nav par daudz prozas dramatizējumu un par maz lugu. Šķiet, es atbildēju apmēram tā – viss ir atkarīgs no dramatizējuma kvalitātes. 2025. gadā vairāki izcili prozas darbi tika dramatizēti tieši tik veiksmīgi, lai nonāktu “Spēlmaņu nakts” nominācijās.
Proza, kino un sauciens pēc cilvēcības: kā 2025. gads pavadīts Latvijas teātros
Te jāmin Tomasa Manna “Burvju kalns” Justīnes Kļavas pārlikumā skatuvei Toma Treiņa režijā Valmieras teātrī un Olgas Tokarčukas “Dzen savu arklu pār mirušo kauliem”, ko dramatizējusi un Dailes teātrī iestudējusi viesrežisore Ola Mafālani. Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī pat īsti neko nedramatizē – “Kritiens augšup” ir drīzāk Joahima Meierhofa romāna lasījums. Nupat iznākusi arī Gundara Āboliņa tulkotā grāmata ar mazliet atšķirīgu nosaukumu – “Krist var arī augšup”.
Jāatzīst, ka šogad īpaši jūtama ir vēl kāda cita tendence – ļoti daudz izrāžu top pēc senāku vai jaunāku filmu motīviem. Necenšoties aptvert visu, pietiek nosaukt pēdējā laika pirmizrādes – “Vēl pa vienam” un “Nāve un meitene” Dailes teātrī, “Viss par Ievu” un “Bastardi” Nacionālajā teātrī, “Telma un Luīze” Valmieras teātrī.
Ir trīs teātri, kur īpaši rūpējas par latviešu oriģināldramaturģijas piedāvājumu. Liepājas teātrī jaunajā sezonā ir tikai jaunas latviešu autoru lugas,
ieskaitot Lailas Burānes variāciju par Blaumaņa tēmu “Trīs bēres un divas kāzas”. Repertuārā ir Rasas Bugavičutes-Pēces un Artūra Dīča lugas, ir izrāde “Navigācija uz Nekurieni”, kuras tekstu veidojuši Kirils Ēcis un Elīza Dombrovska, ir arī Kristīnes Brīniņas “Pasaulē lielākais spēks”, kas veidots pēc dakteru klaunu stāstītā.
Nacionālajā teātrī ciena gan jaunos autorus, gan režisorus. Te augstu vilni sit vēl tikai režijas studenta Gusta Ābeles “Klusums un troksnis”, ir Janas Egles stāsti, Jāņa Joņeva krimināldrāma “Ko var cilvēks” Roberta Daubura režijā, kā arī Andra Kalnozola “Ods”, ko iestudējis Matīss Budovskis. Valmierā godā tur klasiku – Annas Brigaderes “Sprīdīti”, Rūdolfa Blaumaņa “Ļauno garu”, tāpat iestudēti Gunāra Priedes “Četri balti krekli”.
Taču latviešu literatūru var atrast arī citos teātros, piemēram, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī līdztekus diviem detektīviem uz lielās skatuves Mazajā zālē iemitinājies Arno Jundzes “Šušnirks un Spoku muiža”.
2025. gads pierādīja, ka teātrī ir vieta tradicionāli iestudētai drāmai, ja tas izdarīts izcili smalki un precīzi,
kā to darīja Pēteris Krilovs Nacionālajā teātrī, izrādē “Ilgu tramvajs” ļaujot uzmirdzēt Maijas Doveikas un Janas Ļisovas talantam. Savukārt reklāma par dārgāko iestudējumu Dailes teātrī – Lukaša Tvarkovska “Orākulu” – mazliet aizēnoja paša stāsta aktualitāti, kur skarta cilvēka un tehnoloģiju attiecību tēma. Katrā ziņā “Orākuls” atstāja iespaidu pat uz tiem, kuriem iestudējums nepatika, jo dzirdēju kādu skatītāju dedzīgi paužot viedokli vēl nedēļu pēc izrādes noskatīšanās.
Gada nogalē uzreiz divos teātros parādījās sen neredzētā sengrieķu dramaturģija, divas Eiripīda lugas – “Hekube” latgaliešu valodā Daugavpils teātrī un “Mēdeja” Valmieras teātrī.
Dailes teātrī tika pabeigta Jaunās zāles rekonstrukcija, kur dažādos veidos pirmajos iestudējumos skāra nozieguma un soda motīvus. Savukārt laikmetīgā deja pie savas ilgi cerētās Dejas mājas tika pārnestā nozīmē – reizi mēnesī nedēļās nogalē par Dejas māju kļuva kultūrtelpa “Kurtuve” Valmierā vai, kā piedzīvojām decembra sākumā, pats Valmieras teātris.
Līdztekus košām izrādēm bērniem abi leļļu teātri rūpējās arī par savas auditorijas paplašināšanu.
Latvijas Leļļu teātrī tapusi Elīnas Cērpas izrāde “Gaisma, es tevi dzirdu” par neredzīgu un vājredzīgu cilvēku ikdienu, kā arī leļļu teātrim kā protesta formai veltītā Veronikas Abdul-Visockas izrāde “Nē! Nē! Nē!”, savukārt Liepājas Leļļu teātrī Rihards Zelezņevs ar panākumiem debitēja režijā, iestudējot izrādi “Metamorfoze” pēc Franca Kafkas darba motīviem.
Visbeidzot – Latvijas teātrim ir nākotne, jo pavasarī Latvijas Kultūras akadēmiju pabeidza spēcīgs aktieru kurss, lielākā daļa no viņiem ir štata aktieri dažādos teātros, bet joprojām tiek rādītas arī diplomdarbu izrādes. Tas pats sakāms par režijas diplomdarbiem maģistra un bakalaura programmās, starp kuriem gribas izcelt Egijas Silāres “Dalī ausi”, Edvīna Klimanova “Konemāras galvaskausu” un Latvijas Mākslas akadēmijā aizstāvēto Mariannas Lapiņas “Jezus stafu”.
Gaidīsim pārsteigumus 2026. gadā!
Valodas kļūda rakstā?
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā [email protected].
Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Ziņot par kļūdu