Lozņicas jaunākā filma “Divi prokurori” pievērš uzmanību Staļina laika terora neatrisinātajām sekām
Ukraiņu kinorežisors Sergejs Lozņica savā jaunākajā darbā “Divi prokurori” pievēršas Staļina laika terora tumšajām lappusēm, uzsverot, ka šis vēsturiskais ļaunums patiesībā nav beidzies, bet turpina savu postošo ceļu caur laiku, atstājot dziļas rētas sabiedrībā. Filma, kas ir starptautisks kopražojums ar ievērojamu Latvijas līdzdalību, 2025. gadā piedzīvoja savu pasaules pirmizrādi prestižajā Kannu kinofestivālā, iekļūstot galvenajā konkursā un saņemot nozīmīgu atzinību – Fransuā Šalē balvu. Šobrīd filma ir skatāma arī Latvijas skatītājiem festivāla “Baltijas pērle” ietvaros.
Staļina ēna pār mūsdienām
Lozņica savā izteikumā raidījumā “Kultūrdeva” uzsvēra, ka viņa filma ir tikai neliela daļa no milzīgās traģēdijas, kas sākās 1917. gadā un joprojām nav beigusies. “Patiesībā nav daudz filmu par Staļina laika teroru un to ārprātu, kas sākās 1917. gadā un beidzās… patiesībā nav beidzies, tas pašlaik turpinās,” norāda režisors. Šis drosmīgais apgalvojums liecina par Lozņicas dziļo pārliecību, ka pagātnes totalitārie režīmi un to radītās sekas joprojām ietekmē mūsdienu pasauli, īpaši Krievijas Federācijā, kas, pēc režisora domām, “strauji atgriežas pie staļinisma”. Filma “Divi prokurori”, kas balstīta uz Georgija Demidova memuāriem, pēta indivīda likteni un cīņu par taisnīgumu totalitārā sistēmā, atklājot korupciju drošības dienestos Staļina režīma laikā, 1937. gadā.
Latvija kā radošā vide
Filmas uzņemšana gandrīz pilnībā norisinājās Latvijā, izmantojot autentiskas vietas, piemēram, bijušo Brasas cietumu Rīgā. Šī izvēle nav nejauša, jo Lozņicam ir sena un auglīga sadarbība ar Latvijas kinoindustriju. Iepriekšējās viņa filmas, piemēram, “Miglā” un “Lēnprātīgā”, arī ir filmētas vai daļēji uzņemtas Latvijā. Šī sadarbība ir veidojusies gadu gaitā, un vietējie profesionāļi, kuri strādājuši pie iepriekšējiem projektiem, bieži vien pievienojas arī jaunajiem Lozņicas darbiem, tostarp filmēšanai Ukrainā. Latvijas puses partneris kopražojumā ir studija “White Picture”, un projektu līdzfinansē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra un Rīgas filmu fonds, apliecinot Latvijas nozīmīgo lomu starptautiskā kino tapšanā.
Vēsturiskā patiesība un tās nozīme
Lozņica uzsver, ka Georgija Demidova darbs atšķiras no citiem tā laika memuāriem, jo tas aplūko padomju sistēmu no zinātnieka skatpunkta, precīzi norādot uz fundamentālām kļūdām, kas novedušas pie traģiskām sekām. Viņa filma “Divi prokurori” ir ne tikai vēstures atainojums, bet arī spēcīgs vēstījums par mūsdienām, brīdinājums par to, cik bīstami ir neņemt vērā pagātnes kļūdas un totalitārisma draudus. Kritiķi franču presē uzskata, ka Lozņicas filma ir brīdinājums par despotiem un briesmām, kas rodas, tos nepamanot, līdz ir par vēlu. Filmas dziļais vēstījums un aktuālā nozīme ir izraisījusi starptautisku rezonansi, padarot to par vienu no “Baltijas pērles” šī gada programmas spilgtākajiem darbiem.
Iespēja iepazīt dziļāko kino
Festivāla “Baltijas pērle” programma vienmēr ir bijusi platforma intelektuāli bagātiem un emocionāli spēcīgiem stāstiem, un “Divi prokurori” ir izcils piemērs tam, kā kino var provocēt, izglītot un aizkustināt. Latvijas pirmizrāde notika 25. septembrī kinoteātrī “Splendid Palace”, kur skatītājiem bija unikāla iespēja tikties ar režisoru Sergeju Lozņicu un filmas komandu, lai dziļāk izprastu filmas vēstījumu un tapšanas procesu. Šī tikšanās bija ne tikai kino seanss, bet arī dialogs ar mākslinieku un viņa radīto pasauli, apliecinot atbalstu augstvērtīgai kinomākslai. Lozņica ir pazīstams ar savām dokumentālajām filmām, piemēram, “Maidans”, kas iemūžināja Eiromaidana notikumus, un viņa spēlfilmas, kā “Mana prieka”, “Miglā” un “Lēnprātīgā”, jau iepriekš ir guvušas atzinību starptautiskos festivālos, tostarp Kannās.
Staļinisms kā neatrisināta problēma
Staļinisms, kā politiskā doktrīna un prakse, ko īstenoja Josifs Staļins, ir atstājis dziļas un sāpīgas sekas Padomju Savienībā un tās ietekmes zonā. Lai gan Staļins mira 1953. gadā, un Ņikita Hruščovs vēlāk kritizēja Staļina personības kultu un masu represijas, vēsturiskās atmiņas trūkums par šiem notikumiem veicina to atkārtošanos. “Lielais terors” (1936-1938) skāra miljoniem cilvēku, galvenokārt komunistiskās partijas biedrus, armijas vadību, zemniecību un mazākumtautības. Pat pēc okupācijas režīma beigām Latvijā, daudziem bijušajiem ieslodzītajiem un deportētajiem turpināja saglabāties aizdomu ēna, jo viņi tika uzskatīti par “šķiras ienaidniekiem”. Lozņicas filma “Divi prokurori” atgādina, ka šī vēsturiskā mantojuma un tā radītās sistēmas atbalss joprojām ir jūtama mūsdienās, un tās pilnīga izpratne un atzīšana ir būtiska, lai izvairītos no līdzīgu traģēdiju atkārtošanās.