Parīzes meistara daudzpusīgā radošā dzīve jaunā gaismā
Londonas Modernās mākslas muzejā “Tate Modern” atklāta jauna izstāde ar nosaukumu “Theatre Picasso”, kas sniedz unikālu ieskatu Pablo Pikaso radošajā pasaulē. Kā ziņo telekanāls TV3, šī izstāde, kas norisinās no 2025. gada 17. septembra līdz 2026. gada 12. aprīlim, aplūko Pikaso daiļradi caur viņa mūža ilgo aizraušanos ar skatuves mākslu, identitāti un transformāciju. Izstādes centrālais darbs ir slavenā glezna “Trīs dejotājas”, kuras pirmās pabeigšanas 100. gadadienu šogad atzīmē. Tā kalpo kā atspirtekļa punkts, lai izpētītu, kā Pikaso idejas bieži vien radās tieši māksliniecisko priekšnesumu vidē, iedvesmojoties no dejotājiem, akrobātiem un izklaidētājiem.
Izstāde, ko veidojuši mūsdienu mākslinieks Vū Tsangs (Wu Tsang) un kurators Enrike Fuenteblanka (Enrique Fuenteblanca), ir vairāk nekā tikai mākslas darbu apskate. Tā pārvērš izstāžu zāli par teātra skatuvi, kurā izstādīti vairāk nekā 50 Pikaso darbi, tostarp gleznojumi, skulptūras, tekstila izstrādājumi un darbi uz papīra, daļa no kuriem Lielbritānijā tiek demonstrēti pirmo reizi. Šie darbi ir aizgūti no starptautiskām kolekcijām, tai skaitā no Pikaso muzejiem Parīzē un Antibē.
Pikaso – mākslinieks un izpildītājs
Pablo Pikaso (1981-1973) tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta radošākajiem un ietekmīgākajiem māksliniekiem, kurš ir kubisma pamatlicējs kopā ar Žoržu Braku. Viņa ietekme uz Rietumu un pat Latvijas mākslu ir bijusi nozīmīga, iedvesmojot vairākus māksliniekus ar savu virtuozo stilu un eksperimentiem ar formām un krāsām. Tomēr “Theatre Picasso” izstāde izvirza jaunu perspektīvu, uzsverot, ka Pikaso pats bieži vien darbojies kā izpildītājs, veidojot savu mākslinieka-ģēnija un dumpinieka tēlu. Šī pašaizstāvēšanās un pašattēlojuma veids atspoguļojas viņa daiļradē, kur bieži vien sastopami cirka mākslinieki, dejotāji un citu skatuves personu attēli. Pikaso personība un viņa darbi saplūst vienā, radot iluzoru pasauli, kurā mākslinieks ir gan radītājs, gan izpildītājs.
Izstāde aptver gan zināmus darbus, piemēram, “Raudošā sieviete” (1937) un “Nogulšus sieviete sarkanā atpūtas krēslā” (1932), gan mazāk zināmus darbus, kas apliecina Pikaso dažādību un talantu. Viņa darbi, piemēram, “Meitene žaketē” (ap 1905) un “Acrobat” (1930), atgādina par viņa agrīnajiem posmiem, kad viņš pievērsās izstumtajiem un māksliniekiem kā metaforai par pašu mākslinieku. Šie tēli iemieso transformācijas un specefektu tēmas, dzīvojot robežās starp realitāti un izrādi, gluži kā pats Pikaso savā dzīvē. Izstāde uzdod jautājumu, kā šie elementi ir integrēti viņa glezniecībā un kā publika uztver viņa darbus.
Māksla, identitāte un skatuves pasaule
Lai gan daudzas izstādes ir aplūkojušas Pikaso plašo daiļradi, “Theatre Picasso” pievēršas īpaši viņa dziļajai aizrautībai ar teātrālismu un pašprezentācijas mākslu. Glezna “Trīs dejotājas”, kas gleznota 1925. gadā, tiek interpretēta kā pārdomas par mīlestību, alkām un nāvi, un tā ir kļuvusi par izstādes sirdi. Šī glezna ir durvis uz Pikaso pasauli, kurā dejotāji nav tikai kompozīcijas elementi, bet gan aktieri uz skatuves, kuru ķermeņi ir notverti mūžīgā performancē.
Izstāde arī aplūko Pikaso saistību ar kultūras margināliem – dejotājiem, cirka izpildītājiem un akrobātiem. Viņš attēloja māksliniekus no cirka pasaules, vērša cīņu izpildītājus un flamenko dejotājus, kā arī modeles. Šie tēli iemieso transformācijas un specefektu tēmas, dzīvojot robežās starp realitāti un izrādi, gluži kā pats Pikaso savā dzīvē. Izstāde uzdod jautājumu, kā šie elementi ir integrēti viņa glezniecībā un kā publika uztver viņa darbus.
Pikaso mantojums un mūsdienu māksla
“Theatre Picasso” ir vairāk nekā tikai retrospekcija; tā ir Pikaso darbu pārinterpretācija caur performancestēzes objektīvu. Izstādes veidotāji aicina skatītājus ne tikai aplūkot viņa gleznotos priekšmetus – cirka izpildītājus, dejotājus, vērša cīkstoņus – bet arī izprast veidu, kādā viņš pats izpildījis savu personību: Pikaso, mākslinieks. Izstāde uzsver, kā Pikaso rūpīgi veidojis savu publisko identitāti kā ģēniju, dumpinieku un šovmenni – naratīvs, kas joprojām ietekmē to, kā mēs šodien uztveram māksliniekus. Viņa māksla bija skatuve, uz kuras viņš projicēja ne tikai savus subjektus, bet arī sevi.
Mākslas pasaulē Pikaso ir atstājis dziļas pēdas, ietekmējot ne tikai savu laikabiedru darbus, bet arī turpmākās paaudzes. Viņa ietekme uz Latvijas māksliniekiem, piemēram, Visvaldi Ziediņu, Rūdolfu Pinni un Aleksandru Dembo, ir dokumentēta, apliecinot viņa radošā darba spēku un daudzpusību. Izstāde “Theatre Picasso” Tate Modern ir nozīmīgs pasākums, kas ne tikai atzīmē Pikaso “Trīs dejotāju” gadadienu, bet arī piedāvā jaunu un aizraujošu veidu, kā iepazīt viena no 20. gadsimta izcilākajiem māksliniekiem mantojumu, izceļot viņa dzīves un mākslas nepārtraukto dialogu ar skatuves pasauli.