“Gada laikā valsts ienākumi trīskāršojās. Pirmajā brīdī šī nauda šķita kā manna no debesīm, bet ilgtermiņā, manuprāt, tā Venecuēlu sagrāva,” tā savā 2017. gadā izdotajā grāmatā “Pētera peripetijas” rakstījis Pēteris Bolšaitis (1937–2021), latviešu zinātnieks un mecenāts, kura ievērojama dzīves daļa saistīta tieši ar šo Dienvidamerikas zemi.
Pēc tam kad šogad 3. janvārī ASV īstenotās militārās operācijas rezultātā tika sagūstīts diktators Nikolass Maduro, Venecuēla atkal nonākusi globālās uzmanības centrā. Notikušajam ir tik daudz aspektu, ka katrs, protams, var izcelt sev vēlamo, lai pozicionētos. Taču skaidrs, ka tam ir diezgan gara priekšvēsture, kas labi izskaidro, kāpēc, kā izskatās, paši venecuēlieši Maduro gāšanu uztver ar atvieglojumu, bet daļa – pat kā iemeslu līksmot.
Savā grāmatā P. Bolšaitis Venecuēlas likstu sākumu saista ar vairāk nekā 50 gadu senu pagātni, proti, 1973. gada arābu–Izraēlas karu, kad arābu valstis, iebilstot pret ASV atbalstu Izraēlai, noteica naftas tirdzniecības boikotu amerikāņiem. Tirgū negaidīti radās deficīts, pieprasījums pēc Venecuēlas naftas strauji pieauga, vienlaikus arī tās cena. “Pēkšņais naudas ieplūdums, kas ilga vairākus gadus, bija kā azartspēlē novinnēts, radīja atkarību un beigu beigās noveda pie kraha. Atceros, ka toreizējais valsts prezidents Karloss Anderss Peress prognozēja, ka naftas cenas vēlreiz trīskāršosies, bet Venecuēla kļūs par pasaules lielvaru,” grāmatā atminas latviešu ķīmiķis, kurš tieši tolaik, pēc izglītības iegūšanas un zinātniskās darbības ASV, bija saņēmis vilinošu darba piedāvājumu Venecuēlā.